Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiekošās izstādes kuratori Arnis Balčus un Alnis Stakle faktu un precizējumu koncepciju skaidro ar priekšstatiem par fotogrāfiju kā dokumentālu mediju, kura fiksētos faktus iespējams "precizēt" ar dažādām nobīdēm no šķietamā patiesīguma. Vērojot izstādi, jāsecina, ka mākslinieku aplūkotās tēmas tomēr ir specifiskākas, lai gan piesauktās attiecības starp dokumentalitāti un tās apšaubījumiem ir neizbēgami klātesošas neseno desmitgažu mākslā – vēl aktuālāku to ir padarījuši pēdējo gadu globālo pasaules norišu patvaļīgi sagrozītie attēlojumi masu medijos. Rīgas fotomēneša izstāde šos jautājumus neaplūko svaigāko sociālpolitisko noskaņojumu kontekstā, bet gan pievēršas tiem kultūras kodiem, ko vieno Austrumeiropas sociālisma un postpadomju pieredze un no tās izrietošais pasaules redzējums.
Likteņu ainavas
Visus ekspozīcijā pārstāvētos māksliniekus var dēvēt par profesionāļiem, kuri pārvalda gan tradicionālos foto izteiksmes veidus, gan tā spēju oriģināli izteikt mākslinieku redzējumu par viņus interesējošiem fenomeniem. Savās fotogrāfijās mākslinieki fotoattēla dokumentālo pusi jeb, vienkāršoti izsakoties, kādu autentisku situāciju apvērš ar vizuālām vai metaforiskām manipulācijām. Lūcijas Ņimcovas videoetīdē un to papildinošajos (apspēlējot izstādes nosaukumu, varētu teikt "precizējošos") fotoattēlos vecāka gadagājuma ļaudis uzjautrinoties atkārto dažādus vingrojumus. Atsaucoties uz Slovākijas represīvo integrāciju Čehoslovākijas sastāvā, māksliniece tiecas atainot veidus, kādos dažādi laikmeti pārklājas postpadomju valstu nomalēs, ieviešot arī politiskā laika dimensiju – vismaz latviešu auditorijai šī padomju periodā apstādinātā laika sajūta ir diezgan labi pazīstama.
Ar pagātnes un kolektīvās atmiņas sarežģīto iedabu strādā arī Pēters Puklušs un Pāvels Marija Smežkaļs. Smežkaļs apspēlē fotogrāfijas semantiku, izdzēšot no dokumentāliem fotoattēliem tajos fiksētās cilvēku figūras, līdz ar to neļaujot identificēt arī vēsturiskos faktus jeb fotogrāfijās notiekošo. Smežkaļa pārradītās Fatescapes jeb likteņu ainavas komentē Austrumeiropas vēstures baltās lapas, pie kurām vainojami totalitāro režīmu dažādie cenzūru mehānismi un kuras turpina ietekmēt šo reģionu ikdienu arī mūsdienās.
Pētera Pukluša ekspozīcija atgādina klasiskās modernisma estētikas interpretāciju, tomēr izstādes pavadtekstā tā paskaidrota kā asociatīva attēlu spēle ar Austrumeiropas kolektīvo un viņa ģimenes privāto pieredzi, kas jānolasa metaforiskā līmenī. Skatītāja privātās asociācijas sen varētu pasludināt par laikmetīgās mākslas izejmateriālu numur viens – šis pārlieku ekspluatētais koncepts manī uzreiz mazina interesi par darbiem, pat ja pirmajā brīdī Pukluša fotogrāfijās redzamajam piemīt vizuāli elegants un intriģējošs stāsta potenciāls.
Pa izstaigātām takām
Minētie Austrumeiropas reģiona mākslinieki darbojas fotogrāfijas komforta zonā – gan ideju, gan izpildījuma ziņā viņu izmantotā valoda ir profesionāli noslīpēta, taču tādos virzienos un kombinācijās, kas atbalso simtiem citu līdzīgu projektu, kuru atslēgvārdi ir kolektīvās atmiņas, postpadomju pieredze, vēstures noklusējumi utt. Ikviena plaša mēroga ideoloģija izmanto lielos naratīvus un vienkāršotus labā/ļaunā polarizācijā balstītus skatījumus uz notiekošo – kultūra tiem pretojas ar šo vienkāršojumu deformācijām un mākslinieciskām neviennozīmībām, ko varētu attiecināt arī uz izstādes Fakti un precizējumi mākslinieku izmantoto taktiku.
Uz pārējo autoru fona patīkami izceļas Romans Korovins, kurš palicis uzticīgs sev raksturīgajam izteiksmes veidam – statiskiem, vienkāršotiem attēliem, kuros iekļauts kāds prozaisks paradokss ar eksistenciāla vispārinājuma potenciālu. Pārējo autoru darbiem tiešu Austrumeiropas vēstures faktu izmantošana piešķir smagnējību, uz kuras fona Korovina fotogrāfijas ir simpātiskas ar patveršanos mikropasaules norisēs un ikdienas dzīves ironijā. Katrs fotoattēls un tam trāpīgi dotais, ar roku uzšņāptais asprātīgais paraksts vizualizē to, kā apkārtējā ikdienas pasaule ar parciņiem, krēsliņiem, maisiņiem un putniņiem elektrības vadā spēj nospriegot cilvēka apziņu tajā stāvoklī, ko dēvē par meditatīvu apskaidrību – kādu dziļāku kopsakarību aptveršanas brīdi.
Ģeopolitiskie konflikti (gan reālie, gan potenciālie) Austrumeiropas identitātes tēmai neļauj līdz galam noklust, liekot meklēt jaunus veidus, kā atšķetināt vēstures pretrunas, – kolektīvajai tagadnei ir neizbēgama radniecība ar kolektīvās pagātnes norisēm. Šie jautājumi ir dziļi iesakņojušies arī mūsu reģiona priekšstatos par to, kādai jābūt sociālpolitiskai mākslai. Ap šo problēmu loku ir diezgan viegli konstruēt mākslas darbus, tie būs institucionāli pieprasīti, un atradīsies daudzas teorijas, ar kuru palīdzību tām piešķirt papildu dziļumu. Savas (re-)interpretācijas versijas piedāvā arī izstādes Fakti un precizējumi autori, taču tie uzvēdī déjà vu sajūtu, Austrumeiropas psihoģeogrāfiskajā izpētē dodoties pa jau izstaigātām takām, nevis meklējot jaunas.
Izstāde
Fakti un precizējumi
LNB līdz 27.V