Kad deviņdesmito gadu vidū, izmantojot Fulbraita stipendiju, nodarbojos ar pētniecību vienā no Ņujorkas universitātēm, man atmiņā iespiedās kādas kolēģes profesores teiktais par mācību spēku problēmām ASV. To var noreducēt uz vienu teikumu angļu valodā – „Publish or Perish”. Proti, ja tu, strādādams augstskolā, nespēj radīt, tevis nav. Līdzīgu teicienu būtu laiks attiecināt arī uz Latvijas politiku izglītības laukā. Es uzskatu, ka izglītības sistēma un tās politiskā vadība nav sevi attaisnojusi un tai ir jāaiziet! Ministrei ir jāatkāpjas un Izglītības un zinātnes ministrija ir drastiski jāattīra no nespējīgiem ierēdņiem.
Kāpēc?
Tāpēc, ka Latvijas izglītības sistēma nav konkurētspējīga, tā nav vienādi pieejama visiem studēt gribošajiem un tā neatbilst Latvijas ilgtspējīgas attīstības vajadzībām.
Vēl vairāk, lai gan krīzes apstākļos mēs gribētu cerēt, ka šī vide tiks sakārtota, man ir pamats bažām, ka pēckrīzes apstākļos augšminētās problēmas paliks tikai akūtākas. Proti, paliks vēl sliktāk.
Kāpēc es tā domāju? Pirmkārt, Latvijā neviens nedomā par kvalitatīvu arodizglītību, kas ir lepnums daudzās Eiropas valstīs. Arodizglītība Latvijā ir neticami atpalikusi, tai nav atbilstošas materiāli tehniskās bāzes un nav sadarbības ar Latvijas uzņēmējiem. Eiropas Savienības valstīs ir savādāk. Piemēram, pēc manā rīcība esošās informācijas vienīgā reālā saikne starp Latvijas Dzelzceļu un savas nozares arodskolu ir nieka 100 lati uz studējošo gadā, kamēr citur Eiropā tieši dzelzceļš būtu atbildīgs par savas nozares izglītību ar publiskās privātās partnerības saikni. Līdzīgi ir citās nozarēs.
Ja arodizglītība ir „dibenā”, atvainojos par izteicienu, daudzi meklē iespējas iegūt diplomu augstskolās, jo citu labu un kvalitatīvu alternatīvu nav. Sekojoši, augstskolās grib un iestājas ap 70% vidusskolu absolventu, kamēr, piemēram, ziemeļvalstīs šī daļa ir tikai ap 30%. Savukārt, no šiem 30% vismaz divām trešdaļām ir pieejamas valsts budžeta vietas, kamēr Latvijā tas ir pieejams tikai 27% studēt gribošo. Bez tam maksa par studijām mums ir augstāka nekā citur Eiropā, kredītgarantijas ir arvien grūtāk iegūt dēļ banku politikas un likumdošanas vides, kura pieprasa galvotājus no ģimenes vai draugu vides. Patiesībā šeit galvenajam galvotājam jābūt valstij, lai tā „zina, ko ir ēdusi”, un atbild par izglītības programmām un prasa šo atbildību no Latvijas augstskolu vadības.
Pašreizējos krīzes apstākļos, ja izglītībai tiks noņemti vēl 9 miljoni latu, zinātnei un sportam – pa 3 miljoniem, budžeta vietas varētu samazināties līdz 15%. Studēt spēs tikai bagātu ģimeņu atvases, kas ir pretrunā ar godīgumu, kā arī Eiropas Savienības principiem. Bet, kas mums ir godīgums, ja spējam pārkāpt ne tikai ES likumdošanu, bet arī savējo darba likumu, pasakot, ka skolotājiem un ierēdņiem pēc viņu atlaišanas krīzes apstākļos samaksāsim tikai 1 mēnešalgu. Tāpat nevēlos atbalstīt kontaktstundu palielināšanu no 21 uz 24 vai vairāk, jo tā ir tikai sevis mānīšana un nav pieļaujams izglītības sistēmā. Patiesais mērķis ir finansu manipulācijas, un visi to zina, bet klusē. Nevienam jau neinteresē šo cilvēku likteņi, viņu ģimenes. Negribu izklausīties patētisks, bet mums visiem jāsaprot, ka politikas pamatā ir ne tikai profesionalitāte savā nozarē, bet godīga un vienāda attieksme pret visiem. Pašreiz, Latvijas izglītības sistēmā un politiskajā vadībā kopumā, šie principi ir svešvārdi.
No šī viedokļa skatoties, var izskaidrot latviešu tautas pasivitāti, bet nedrīkst ar to samierināties. Šo pasivitāti var skaidrot ar to, ka 65% Latvijas iedzīvotāju nav nevienā sabiedriskā organizācijā, bet arodbiedrībās ir tikai 10%. Pie tam arodbiedrības un profesionālās organizācijas nav savu uzdevumu augstumos un savus darbiniekus neaizstāv, kā pienāktos. Ja vienreiz eksāmenu laikā skolotāji un pasniedzēji atļautos streikot, politiskā vadība ātri saprastu, ka jāstrādā citādāk. Pat ārvalstu vēstnieki brīnās par to, ka šeit nav nekāda sabiedriskā reakcija. Katrs domā par sevi, tur muti, lai saglabātu darbavietu vai aldziņu, kas par 20% mazāka, bet nespēj solidāri vienoties politiskai akcijai, lai pārtrauktu stulbumu valsts pārvaldē. Līdz ar to stulbums turpinās un valsts grimst kā „Estonia”, kad uz grimstošā kuģa glābšanas laivās sēdēja pasažieri, bet nebija, kas laivu iestumj ūdenī. Neviens negribēja izkāpt. Žēl, bet, ja sabiedrība nevienosies kopīgai akcijai, kuģis „Latvija” arī nogrims ar visiem klusajiem un sēdošajiem egoistiem. Šajā sakarā politiskai vadībai Izglītības un zinātnes ministrijā ir nevis jācīnās savā starpā, bet jāiet projām, savukārt Latvijas skolotājiem un tautai ir tas šiem cilvēkiem likumā pieņemtā kārtībā skaidri un gaiši jāpasaka.