Ko šis piedāvājums paredz? Pirmkārt, samazināt VID strādājošo skaitu par 1200 darbiniekiem, otrkārt, četru vietā paliktu tikai divi VID ģenerāldirektora vietnieki. Treškārt, centrālā aparāta struktūrvienības, to priekšnieki, vietnieki, līdz ar to arī viss nodrošinājums (t.sk. autotransports, mobilie telefoni u.tml.) samazinātos no 23 uz 14. Ceturtkārt, divu tā saucamo „spēka struktūru” vietā (apvienojot Finanšu policiju un Muitas kriminālpārvaldi) paliktu tikai viena. Tāpat izzustu liekais reģionu dalījums VID sistēmā, bet tiktu izveidota pārdomāta un uz servisu orientēta klientu apkalpošanas centru sistēma, lai iestādes pakalpojums iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtu viegli un ērti sasniedzams.
Tā vietā, lai atzinīgi novērtētu strukturālās reformas šajā sarežģītajā iestādē un apstiprinātu pārdomāto priekšlikumu, Ministru kabinetā sākās neauglīgas debates par politiku. „Vai tik reforma netiek veikta, lai amatos saliktu savējos? Vai tik reforma netiek veikta, lai nomainītu mūsējos?” šādas domas, jautājumi, bažas nodarbina iebildējus. Netiek debatēts pēc būtības, par to, kā uzlabot iestādes darbu, tās reputāciju, kā novērst lielo sabiedrības un uzņēmēju neapmierinātību ar VID darbu, lai tā tiešām kļūtu par paraugiestādi mūsu pārvaldes sistēmā. Mans novērojums: kas vainīgs, tas bailīgs. Kā paši parasti rīkojās, ilggadēji veidojot un pārraugot VID, no tā arī baidās šobrīd. Cilvēks pamatā par citiem spriež pēc sevis. Jo citas pieredzes jau nevienam nav. Kā es būtu rīkojies, tā, man šķiet, darīs arī citi.
„Gaidīt vairs nevar un tāpēc risināšu situāciju, izdodot savu rīkojumu,” sacīja finanšu ministrs valdības sēdē. Apsveicama izlēmība un drosme. Ministram ir jāpieņem lēmumi (tajā skaitā varbūt kādam nepopulāri) savas kompetences ietvaros un jānodrošina, pirmkārt, kvalitatīvs VID darbs un, otrkārt, 26 miljonu latu ietaupījums valsts budžetā, salīdzinot 2008.gadu, kas tiks izdarīts, reformu ieviešot. Atliek tikai novēlēt, lai visi izprastu pašreizējās situācijas nopietnību un adekvāti rīkotos.