Ķirši, kur gaismai aizķerties

Viņš atzīst, ka ne reizi vien nācies Purmales vietā saņemt ziedus, sarunāties ar publiku. Glez­notāja atsaka interviju Dienai, neierodas uz savas izstādes at­klāšanu un arī An­drejs Volmārs neizdomā neko oriģinālāku kā sameklēt G.Rep­šes grāmatu. Gleznotāja izvēlas palikt savā "privātajā ainavā" un "klusuma skaņās" (izstādes no­saukums Rīgas galerijā 1997.g.) "Vai jūs negribat runāt tieši ar mani jeb vispār negribat?" — pārvaicāju, domājot, ka L.Pur­male varbūt negrib runāt ar cilvēku, kurš nav profesionāls mākslas zinātnieks, bet tikai mīļotājs — Līga Purmale ir pir­mā gleznotāja no dzīvajiem māksliniekiem, kuras vārdu iemācījos. Pirmā, kuras fotoreālisma stilā veidotās ainavas 70.gadu beigās lika piedzīvot mākslas atklāsmi. Tāpat kā dabā, tomēr citādi! Kas tas ir par brīnumu? Visu izstādes ap­meklējuma laiku izstāžu zālē Latvija pavadīju hipnotizējam netverami maigos un bezgalīgos miglas vālus Latvijas dabas skatos, kuros kā bērnam gribējās iekāpt. No tā laika latvieši Latvijas dabu redz Purvīšos un Purmalēs. Bet L.Purmale dusmojas — vai savu acu nav? Visi tik no manis — ainavu. "Nē, es vispār negribu runāt. Pīp–pīp–pīp" — tā L.Purmale pa telefonu. Iepriek­šējā lielākajā intervijā Dienai gleznotāja sacīja: "Manām bildēm nav jāraksta klāt manifesti. Mākslas darbam va­jadzētu būt pašpietiekamam, kurš neprasa nekādus paskaidrojumus (..) Un galu galā es par saviem darbiem nevaru neko racionāli izskaidrot. Tā ir apsēstība: tā vietā, lai vasarā brauktu uz laukiem ēst ķiršus, es tupu pie mazas otiņas." Nosaukumā Tā pati ainava gleznotāja paķircina pasauli, kura, protams, pirmo jautājumu uzdotu par miglu un ainavu. Izstādītas 17 jaunas lielformāta gleznas, kuras demonstrē pilsētas dzīves un klasiskās lauku ainavas "portretējumus". "Savā profesionālajā varēšanā Līgas Purmales jaunākās magoņu kompozīcijas pārliecinoši konkurē ar amerikāņu fotoreālisma klasiķes un zvaigznes Džordžijas O"Kīfas darbiem," izstādi piesaka mākslas zinātniece Inese Riņķe. Darbu nosaukumi: Vasara, Saule, Dārza pasaule, Tā pati ainava, Privāta ainava, Vēl viena ainava, Absinta dzērāji, Madonna ar bērnu u.c. Līga Purmale ir atšķirīga. Sava. Pati ar savu ainavu. Arī pulsējošais sarkanais, kas ir izstādes centrālais tonis, ir savs, neraksturojams. Ne magoņsarkans, ne ķiršu sarkans un ne mašīnu uguņu sarkans. Līgas Purmales sarkans. Īpaši ieteikt Purmales izstādi, šķiet, bezgaumīgi. Viņas izstādi Redzamā pasaule (2003) Latvijas Valsts mākslas muzejā apmeklēja 17 000 cilvēku. Izstāde Tā pati ainava Rīgas galerijā līdz 29.XI