Mūsdienu koncertzāles ir kļuvušas par arhitektūras murgu. Tās ir kā kokteilis, kuru veido vizionāras ambīcijas, vēlme paspilgtināt pilsētvidi, skaņas pilnības meklējumi un ieildzis, satriecoši dārgs būvniecības process. Tā rakstā Problēmas ar koncertzāļu celtniecību norāda ietekmīgais laikraksts The Financial Times. Izdevums atsaucas uz tādiem piemēriem kā Sidnejas opera, kuru uzcēla ar desmit gadu novēlošanos un piecpadsmit reižu pārsniedzot budžetu, un Losandželosas Volta Disneja koncertzāli, kuras būvniecība prasīja sešpadsmit gadu. Vēl ir jāmin visu laiku dārgākā koncertzāle – Elbas filharmonija –, kuras sākotnējais budžets tika pārsniegts par 925 procentiem. Savukārt Parīzes filharmonijas celtniecība pat noveda pie tiesu darbiem ar tās arhitektu Žanu Nuvelu.
Skaistā katastrofa
"Koncertzāles ir pilsētu vizuālie un skaņas statusa simboli. Bet kāpēc tās ir tik grūti uzbūvēt? Atbilde ir saistīta daļēji ar lepnumu (vai varbūt augstprātību), daļēji ar orķestru problēmām, daļēji ar politiku un arī akustikas sarežģītību," ziņo The Financial Times. Laikraksts skaidro: "Ja paskatās uz modernas koncertzāles plānu, ļoti maz no ēkas aizņem skatītāju zāle. Koncertzāles ir veidotas no nebeidzamiem foajē un restorāniem, "zaļajām" telpām, viesmīlības apartamentiem un izglītības centriem. Ir veikali, bāri un tualetes un, iespējams, publiskas terases kā Parīzē. Koncertzāles ir kļuvušas par virtuālām pilsētām. Taču šī formas nošķiršana no funkcijas rada problēmu."
Par spīti visām minētajām problēmām, pilsētas vēl aizvien tiecas pēc ikoniskām koncertzālēm, un ieilgušais celtniecības process un daudzkārt pārsniegtais budžets neliedz pilsētām būt lepnām un gandarītām, kad koncertzāle beidzot ver durvis.
Prestižā arhitektūras un dizaina platforma Arch20 ir izveidojusi sarakstu ar XXI gadsimta izcilākajām koncertzālēm, un Latvijai par prieku un lepnumu desmitniekā ir iekļuvusi arī Liepājas koncertzāle Lielais dzintars. Līdztekus ir minēta gan Elbas filharmonija, gan Volta Disneja koncertzāle Losandželosā, gan koncertzāle Harpa Reikjavīkā un Foro Boca Meksikā.
Jāatzīst, ka daudzi no šiem arhitektūras šedevriem ir nākuši ļoti smagi, to celtniecība ir ārkārtīgi aizkavējusies un budžets ievērojami pārsniedzis sākotnējo. Visuzskatāmākais piemērs ir Elbas filharmonija Hamburgā, kuru atklāja 2017. gadā un kuru projektējis arhitektu birojs Herzog & de Meuron. Koncertzāles sākotnējās izmaksas – 77 miljoni eiro – pārtapa par 868 miljoniem eiro. Vācu prese secina, ka ar šo būvi Vācija ir pierādījusi, ka tā joprojām var radīt satriecošu arhitektūru, kuras menedžmenta process ir tikpat satriecoši neveiksmīgs. Arhitektiem un pasūtītājiem radās arvien jaunas idejas un risinājumi, par kuriem sprieda, iestrādāja projektos, kā rezultātā būvdarbu termiņi arvien tika atlikti, bet izmaksas auga.
Interneta žurnāls Global Construction Review Elbas filharmoniju ir nodēvējis par "Hamburgas skaisto katastrofu". Kā neveiksmes iemeslus žurnāls min ļoti praktiskas lietas, piemēram, Hamburgas senāts un pilsētas parlaments iesniedza visaptverošus pieprasījumus veikt izmaiņas projektā neilgi pirms līguma parakstīšanas. Amatpersonas gribēja lielāku kases laukumu, papildu koncertzāli un kafejnīcu. Pieprasījumi tika saņemti pārāk vēlu, un tie bija jāīsteno jau būvniecības laikā.
Laikraksts The Guardian raksta: "Žaks Hercogs un Pjērs de Merons, stāvot uz jumta, ko ieskauj mirdzoši baltu vizuļu ielejas, kas izaug līdz smailai kalnu grēdai, nekad nav izskatījušies tik atviegloti. "Bija brīži, kad domājām, ka šī ēka iznīcinās mūsu karjeru," saka Žaks Hercogs. "Savā ziņā bijām atbildīgi par šo kopējo katastrofu, jo bijām iekārdinājuši cilvēkus ar savu projektu.""
Viegls nav bijis arī Parīzes filharmonijas būvniecības process. Koncertzāle, kuru projektējis slavenais arhitekts Žans Nuvels, ar novēlošanos tika atklāta 2015. gadā. Tās budžets – 390 miljonu eiro – daudzkārt pārsniedza sākotnēji plānoto. Žans Nuvels vērsās tiesā, lai norobežotos no šā projekta un tas netiktu saistīts ar viņa vārdu, norādot, ka gatavā koncertzāle neatbilst viņa izstrādātajam oriģinālajam dizainam. Žans Nuvels uzstāja, ka viņa vārds ir jāizņem no projekta, līdz tiks veiktas 26 izmaiņas, lai ēka atbilstu viņa plāniem. Arhitekts tiesas prāvu zaudēja.
Projektē un būvē
Latvijā nenoliedzams veiksmes stāsts koncertzāles būvniecībā ir Lielais dzintars Liepājā, kas tika atklāts 2015. gadā. Tā autors ir austriešu arhitekts Folkers Gīnke. Koncertzāles kopējās izmaksas ir 38,51 miljons eiro. Ēka ir saņēmusi Čikāgas Arhitektūras un dizaina muzeja un Eiropas Arhitektūras, mākslas, dizaina un pilsētplānošanas izpētes centra Starptautisko arhitektūras balvu, starptautiskā konkursa Architizer A+ Awards publikas simpātiju balvu, kā arī vairākus Latvijas arhitektūras un būvniecības nozares apbalvojumus. Tāpat Latvija var lepoties ar Mežaparka Lielās estrādes pārbūvi, kura saņēma Latvijas Arhitektūras lielo gada balvu 2021 un izmaksāja nedaudz vairāk par 98 miljoniem eiro. Arī Mežaparka estrādes pārbūvei ir ilga vēsture. Vēl gadsimta sākumā sākās runas, ka pārbūve ir nepieciešama, 2008. gadā tika noslēgts līgums par tehniskā projekta izstrādi. Vairākus gadus projekts nogulēja plauktos, būvdarbi uzsākās tikai 2017. gadā un tika pabeigti šogad. Pa šo laiku mainījās arī sākotnēji, pirms vairākiem gadiem lēstās izmaksas.
Latvijas Būvuzņēmēju partnerības valdes priekšsēdētājs Gints Miķelsons, taujāts, kā Latvija varētu izvairīties no tiem grābekļiem, uz kuriem uzkāpušas tik daudzas valstis, būvējot savas koncertzāles, – un rezultātā pārsniegts gan termiņš, gan budžets –, norāda, ka, viņaprāt, šādus lielus kultūras objektus visefektīvāk ir īstenot kā publisko un privāto partnerību (PPP).
Gints Miķelsons uzskata, ka tieši PPP ļautu arī topošo nacionālo akustisko koncertzāli īstenot iespējami vislabākajā veidā, jo privātais partneris būtu ieinteresēts gan sekot līdzi termiņiem, gan uzraudzīt, lai netiktu pārsniegti izmaksu griesti. Līdztekus ne mazāk svarīga šādu lielu kultūras objektu būvniecībā ir profesionāla projekta vadība. Vēl viens Ginta Miķelsona ieteikums ir lielus kultūras objektus īstenot pēc principa "projektē un būvē" (design and build), jo tas nozīmē, ka ir viens par procesu atbildīgais būvnieks, tas mazina sadrumstalotību un palielina efektivitāti. Jāpiebilst, ka Rīgas Centrālās stacijas pārbūve, kas notiek projekta Rail Baltica ietvaros, arī tiek īstenota pēc principa "projektē un būvē".
Apstāties nedrīkst
Vislielākā arhitektūras jomas intriga Latvijā ir saistīta ar topošo nacionālo akustisko koncertzāli Rīgā – vai tā kļūs par izcilu galvaspilsētas arhitektūras simbolu. Rīgas galvenais arhitekts Gvido Princis un pieredzes bagātais arhitekts Andris Kronbergs ir pārliecināti, ka koncertzālei ir potenciāls Latviju iezīmēt globālajā arhitektūras kartē. Taču pagaidām nav skaidra pat ēkas atrašanās vieta, nemaz nerunājot par tās arhitektonisko veidolu.
Latvijas Arhitektu savienība (LAS) ir veikusi 36 iespējamo nacionālās akustiskās koncertzāles novietņu izvērtēšanu. Par piemērotākajām novietnēm ar vislielāko potenciālu attiecībā uz stratēģisko un pilsētvides attīstību, kā arī ietekmi uz nākotnes sabiedrību ir izvirzītas trīs vietas – Andrejsala (Andrejostas iela 17), Rīgas Kongresu nams (Krišjāņa Valdemāra iela 5) un Rūpniecības preču tirgus teritorija.
LAS savā pētījumā norādījusi, ka Andrejsalā koncertzāle kā kultūras magnēts ūdensmalā kļūtu par reprezentablu un ikonisku teritorijas reģenerācijas katalizatoru un nozīmīgu pilsētainavas sastāvdaļu, stimulējot kopējo teritorijas attīstību, paaugstinot vides kvalitāti un veicinot jaunu funkciju ienākšanu. Šajā teritorijā iespējama vislielākā arhitektoniskā brīvība, satura un programmas interpretācijas.
Rīgas Kongresu nama pārbūve par akustisko koncertzāli piedāvā iespēju veidot publisku, nacionāli nozīmīgu, kaut arī kompaktāku, programmu jau esošā ēkā, kurai nepieciešama atjaunošana, lai turpinātu to izmantot jaunā kvalitātē. Šī vieta pētījuma autoru ieskatā ir ātrākais, paredzamākais un izmaksu ziņā pieejamākais ceļš, lai taptu koncertzāle, jo nav nepieciešama papildu infrastruktūras izbūve vai īpaša vietas sagatavošana. Koncertzāles īstenošana Kongresu namā gan prasīs plānotās koncertzāles telpu programmas pārskatīšanu un samazināšanu.
Pašreizējā Rūpniecības preču tirgus teritorija ir mazāk tradicionāla un akceptējama kā koncertzāles vieta. Tomēr līdz ar koncertzāli tā var attīstīties kā jauns un laikmetīgs, ar uzņēmējdarbības garu un radošu atmosfēru piepildīts kultūras kvartāls, kas dotu nozīmīgu sociālekonomisko impulsu kopējai Maskavas priekšpilsētas attīstībai kontekstā jau ar sākto Rail Baltica infrastruktūras projekta realizāciju, Centrāltirgus, krastmalas un kopējo apkārtnes attīstību.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis par LAS ieteikumiem saka: "Visas pirmajā trijniekā ietvertās novietnes ir ar atšķirīgiem apgrūtinājumiem un kompromisu meklējumiem. Piemēram, pēc sarunām ar Rīgas domi Rūpniecības preču tirgus vairs netiek izskatīts kā apsverams pretendents, jo pilsētai ir citi konkrēti plāni šajā teritorijā. Saskaņā ar panākto vienošanos ar Rīgas domes pārstāvjiem Kultūras ministrija veica padziļinātu pētījumu par Kongresu namu. 5. novembrī pie sarunu galda aicināju pilsētas mēru un domes koalīciju, lai iepazīstinātu ar pētījuma rezultātiem un turpinātu diskusiju par iespējām īstenot koncertzāles projektu Kongresu namā. Jautājumā par koncertzāles būvniecību vairs apstāties nedrīkstam. Ja neizdosies rast nepieciešamos kompromisus ne Kongresu namā, ne Andrejostas teritorijā, Kultūras ministrija secīgi izskatīs piedāvātā otrā trijnieka novietnes, kurā ierindotas šādas vietas – AB dambis, Elizabetes iela 2 un Raņķa dambis."
Saistībā ar Rīgas Kongresu namu ir secināts, ka kopējā koncertzālei nepieciešamā platība nav ietilpināma Rīgas Kongresu nama apjomā, tomēr to iespējams nodrošināt, ēku pārbūves ietvaros paplašinot. Kopējā izpētē aprēķinātā iegūstamā Rīgas Kongresu nama telpu platība ir 12 621 kvadrātmetrs, bet koncertzālei nepieciešamā – 15 000 kvadrātmetru. Būtiskākais – bez ēkas pārbūves Lielās zāles apjomā nevar nodrošināt 1300 vietu, nav iespējams pilnvērtīgi izvietot Mazās zāles telpu kompleksu, radot loģisku un funkcionāli saistītu Mazās zāles telpu savienojumu ar Lielo zāli un palīgtelpām.
Izpētē arī norādīts, ka koncertzāles ietilpināšana Rīgas Kongresu nama teritorijā varētu būt iespējama (bet – ar kompromisiem telpu daudzumā un specifikācijā, kā arī iekšējā un ārējā loģistikā), ja tiek pieļauta Rīgas Kongresu nama paplašināšana. Savukārt paplašināšanas jautājums nav viennozīmīgi vērtējams, ņemot vērā Rīgas Kongresu namam noteikto kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas statusu, Rīgas Kongresu nama atrašanos pilsētas apstādījumu teritorijā ar būtisku ekoloģisko, telpisko un kultūrvēsturisko nozīmi, kā arī ņemot vērā nepieciešamību pārvietot zem Rīgas Kongresu nama teritorijas esošos maģistrālos elektroapgādes inženiertīklus.
Par jauno nacionālo koncertzāli tiek runāts jau kopš 2004. gada. 2006. gadā starptautiskā konkursā arhitekta Anda Sīļa projekts, kas paredzēja koncertzāles atrašanos uz AB dambja, tika atzīts par labāko, taču 2009. gadā tā īstenošanai krustu pārvilka ekonomiskā krīze. Pēc pašreizējām aplēsēm projekts izmaksātu vismaz 118 miljonu eiro.
Rīgas galvenais arhitekts Gvido Princis interneta žurnālam Satori norāda: "Šobrīd nav vai arī ir ļoti maz argumentu, lai mēs atgrieztos pie AB dambja." Viņa teikto apliecina arī tas, ka AB dambis neietilpst Kultūras ministrijas izskatīto vietu pirmajā trijniekā.
Gvido Princis, skaidrojot savu redzējumu, uzsver: "Manuprāt, šodien nozīmīgu publisku projektu īstenošanā jāiesaista citas personas – gan privātas, gan publiskas –, jo tām ir citas intereses, savukārt tas rosina sinerģiju, veicina uzņēmējdarbību, rada jaunas iespējas. Otrkārt, publiskiem objektiem jābūt tādās vietās, kur infrastruktūras pielāgošana neprasa lielus ieguldījumus, – mezglos, krustojumos. Treškārt, objektam ir jābūt daudzfunkcionālam, taču koncertzāles programma nav līdz galam skaidra. Ambīcijām ir jābūt, bet tām ir jābalstās realitātē – jādomā, kas būs koncertzāles lietotāji un kā tā veidos jaunus kontaktus, uzņēmējdarbību, idejas. Manuprāt, šodien attīstāmiem objektiem nevar būt šaurs funkcionālais risinājums bez redzamām aktīvām saitēm ar realitāti."