Viņos neredz cerības par sadarbību, viņi jūtas kā situācijas ķīlnieki. Mājas ir tā vieta, kur jāvalda drošības sajūtai, taču viņi par savējām ir noraizējušies. Tas tāpēc, ka osta brīžiem uzvedas kā valsts valstī, bet Rīgas domē viņu teiktais pazūd birokrātu kabinetos. Tāpēc, ka daudzkārtējie mēģinājumi uzsākt uz dialogu beigušies bez rezultāta. No viņiem tikai ņem, pretī neko nedodot.
Es atsaucos aicinājumam satikies, tāpat kā daudzu citu partiju pārstāvji, bet ostas karalis Šlesera kungs nebija ieradies. Ārgaļa kungs bija devies uz teātri, savā vietā deleģējot Makarova kungu. Arī pašam Rīgas mēram Jānim Birkam tobrīd acīmredzot bija kas svarīgāks darāms. Bet mēs satikāmies, un, manuprāt, situācijai ir risinājums. Abpusēji izdevīgs.
Pirmkārt, beidzot normatīvajos aktos ir skaidri jānosaka principi un kritēriji, pēc kādiem veidojas Rīgas brīvostas iemaksas galvaspilsētas budžetā, kā arī tas, cik no šīs naudas tiek ieguldīta tieši šīs konkrētās Daugavas lejteces teritorijas labiekārtošanai. Manuprāt, ostai katru gadu būtu nopietni jāinvestē šajā apkārtnē, likvidējot graustus, sakopjot parkus, ierīkojot sporta laukumus un aktīvās atpūtas centrus, renovējot kultūras un izglītības iestādes u.tml. Ja brīvostas pārvaldes pretarguments ir tas, ka tās vienīgā iespējamā atbalsta forma ir pirkt reklāmas laukumus, domāju, ka labāku vietu, kā Ziemeļblāzmas kultūras pili grūti iedomāties. Ticu, ka gaumīgi noformētai tai neiebilstu arī vietējās apkārtnes iedzīvotāji. Tas apliecinātu patiesas ostas rūpes par iedzīvotājiem. Tā būtu draudzīga kaimiņu būšana. Korporatīvi sociālā atbildība ir plaši populāra prakse, bet te patlaban nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Otrkārt, diskusijā pārliecinājos, ka brīvostas pārvaldē ir nepieciešamas reformas. Tās iesāka Einara Repšes valdība, par to samaksājot ar savu pastāvēšanu. Bet iedzīvotāji nav apmierināti. Viņi prasa sakārtotu ostu, kas attīstās. Prasa caurskatāmību, atbildību, godīgumu, samērīgus atalgojumus un atvērtību. Pirmajā vietā jābūt cilvēkam.