Šķiet, Latvijas politiķi lielākoties saprot, ka pareizā ir otra atbilde. Neskatoties ne uz 1920. gada miera līgumu, ne uz Latvijas okupāciju 1940. gadā, nedz arī uz Abrenes inkorporāciju Krievijas PSR dažus gadus pēc tam, fakts tāds, ka nu jau pagājuši 60 gadi un tā vairs nav Abrene, tā ir Pitalova. Nacionālisti, kuri brēkā par zaudēto teritoriju kā jau vienmēr nespēj atbildēt uz pamata jautājumu -- vai viņi tiešām vēlētos valstij pievienot teritoriju, kura ir simtprocentīgi krievu apdzīvota? Kā tas saskan ar viņu centieniem, pēc iespējas drīzāk no nelatviešiem atbrīvoties vismaz daļēji, ja ne pavisam? Jauki jau būtu, ja dažādi "spēka" vīri un "frontineces" apņemtos tautiskā garā doties uz Pitalovu un tur nest Mātes Latvijas vārdu un garu, taču maz ticams, ka viņi tā darītu. Vieglāk ir sēdēt Rīgā un Liepājā un gvelzt muļķības.
Abrenes liktenis visticamāk nebūtu politiskajā darba kārtībā, ja nebūtu jautājuma par robežlīgumu ar Krieviju. Lielā kaimiņvalsts paniski baidās no teritoriālām prasībām, jo gadsimtu gaitā Krievija tās dažādajos veidolos pievākusi ne jau Abreni vien. Protams, no Maskavas puses tā ir kārtējā bezkaunība, jo teritoriālā integritāte tai acīmredzot ir pie vienas kājas, ja runa ir par Gruziju un Moldovu, abās valstīs Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kura "atzīst" nelikumīgi "neatkarību" pasludinājušu šķeltnieku tiesības.
Taisnība ir tiem, kuri saka, ka gabals nevienam nenokritīs, ja robežlīgumu Latvija un Krievija neparakstīs ne šogad, ne pēc 10 gadiem, kā nekā Latvijai joprojām nav arī atrisināts jautājums par jūras robežu ar Lietuvu. Taču Latvijas-Krievijas robeža ir arī Eiropas Savienības robeža. Ja mūsu valsts vēlas pievienoties bezvīzu Šengenas līgumam un it īpaši cerēt uz Amerikas Savienoto Valstu labvēlību vīzu jautājumā, robeža ir jāsakārto, par no nav divu domu.
Raizes par to, ka robežlīguma parakstīšana bez kaut kādas deklarācijas par Abreni nozīmēs Latvijas suverenitātes un pēctecības zaudēšanu, ir muļķīgas. ANO, Eiropas Savienības, NATO, Eiropas padomes, EDSO un citu starptautisku organizāciju dalībvalsts nav valsts, kuras statuss ir pagaidu vai apšaubāms. Ārpus Krievijas nevienai mūsdienu valstij nav ne mazāko šaubu par to, kas notika Latvijā laikā no 1940. līdz 1991. gadam. Domājot par Abreni vienīgais jautājums ir -- vai Latvijas Republikai šī teritorija ir vajadzīga? Atbilde: nē.