Ārzemju mākslas muzejā ar dāņu velokultūru varēs iepazīties no 27.marta līdz 25.aprīlim. Kad izstādes kuratorei Almai Ziemelei ieminos: sak, vai ta" kaimiņš ar nāks uz izstādi, jo muzejs iemitinājies prezidenta pils kompleksā, Alma māj ar galvu. "Jā, Valdis Zatlers solījies būt uz atklāšanu." 26.martā ap pieciem vakarā Līvu laukumā pulcēsies goda viesi, lai ar velosipēdiem brauktu uz muzeju. "Pievienoties aicināti visi, kuri brauc ar ričukiem! Pie muzeja būs sarūpēta arī velostāvvieta."
Ar izstādi Sapnis uz riteņiem sāk kampaņu par velokultūras attīstībuBariņā ar dāņu ciskadriļļiem pagozēties uzaicināti arī mūsu pašu ērenpreisi no Rīgas Motormuzeja: gan 1936.gadā Rīgā ražotais dāmu velosipēds, kam īpašniece bijusi Lonija Plandere no Lienes ielas, gan Kārļa Ābeles vīrišķīgākais ērenpreiss, kas piedalījies arī Baigas vasaras un Likteņa līdumnieku filmēšanā. Būs apskatāms arī 1939.gadā Latvijā ražotais šosejas sacīkšu Latvello Sport, Bela 111-522 un 1990.gada PSRS ražots ceļu velosipēds. Vecākais eksponāts būs XIX gs. beigās radītais velosipēds, saukts par ķenguru. Lai izstādi padarītu mākslinieciskāku, savs stūris atvēlēts frīkbaiku darinātāju apvienības Apokalipses jātnieki jocīgajiem velosipēdiem. Tie patlaban vēl top Andrejsalā. Ja izdosies sadabūt vajadzīgās atļaujas, sestdienās pie muzeja būs triāla paraugdemonstrējumi.
Aprīlī Rīgā paredzēta starptautiska pilsētplānošanas konference Velosipēds pilsētā, kur dāņi stāstīs, kā pārplānot pilsētu labvēlīgi velobraucējiem. Izstāde noslēgsies ar drošas velobraukšanas skolu bērniem Zaļā velospāre un velosipēda izlozi — tajā piedalīsies tie, kuri izstādes apmeklējuma laikā speciālā kastē būs iemetuši lapiņu ar ideju par veloattīstību. "Izstādei jāliek domāt, jo braukšana ar riteni lielākoties ir domāšanas veids, ne satiksmes līdzekļa izvēle," saka Alma. Iebilstu. Brīdī, kad acu priekšā nozog velosipēdu, domāt vairs negribas. Zaļi un domājoši velosipēds izklausās civilizētā valstī, kur ir vairāk par trim veloceliņiem tāpēc, ka pie vadības nav Dienvidu tilta tāmes blīdinātāji un šlesernepiepildāmi cilvēki. Alma piekrīt un piebilst, ka vēlas Andrejsalā no lūžņiem sameistarot pilsētas riteni, jo "regulāri bail, ka manu smuko sporta ričuku nozags. Ar pilsētas riteni varētu arī svārkos braukt". Saku, ka, braucot ar savu ielu karali, man garām pazibējuši šādi oranži dredi. Kaut kur kvartālā ap Jauno Rīgas teātri. Jā, gūstu apstiprinājumu minējumam, ka Alma ir aktrises Maijas Apines meita. Vēl es viņu varot būt redzējusi Blaumaņa ielas krogā El Čarlito. "Strādāju tur par bārmeni līdz apnika cilvēki un gribēju savrupāku darbu." Tā nu teju piekto gadus Alma strādā Ārzemju mākslas muzejā: sākotnēji rūpējusies par medaļām un monētām, tagad tēlniecības nodaļā. Nebaidies pārvērsties par sērīgu uzpasētāju? Alma smejas. "Nē, te strādā jauni cilvēki un tie, kuri nav tik jauni, nerūc un neīgņojas." Lai arī Alma beigusi folkloristus, viņa nupat sākusi vēstures studijas, jo vēlas Latvijā attīstīt aeroarheoloģiju — arheoloģijas palīgdisciplīnu, kad, pētot satelītuzņēmumus vai lidojot, var ieraudzīt augsnes krāsas atšķirības, kas norāda — tur jābūt kādai nogrimušai pilij.
Izstāde
Sapņi uz riteņiem
Ārzemju mākslas muzejā no 27.marta