Patreiz pulcēšanās brīvība bieži tiek uztverta kā „radikālo” spēku (piemēram, manis pārstāvētās partijas PCTVL) iespēja paust savas idejas un pievērst sev masu mēdiju uzmanību, taču atļaušos šim viedoklim nepiekrist. PCTVL tiešām ir uzkrājusi bagātu pieredzi šo tiesību realizācijā un vienlaicīgi veicinājusi to attīstību Latvijā, gan praktiski izmantojot šīs Satversmes garantētās tiesības savas nostājas paušanai, gan pilnveidojot to piemērošanu Latvijā. Diemžēl nākas konstatēt, ka pašvaldības joprojām nespēj ES dalībvalstij atbilstošā demokrātiskā līmenī piemērot likumu „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Ir skaidrs, ka vainīgas galvenokārt šo likumu piemērojošo ierēdņu (tajā skaitā pašvaldību juristu) nepietiekamās administratīvo tiesību zināšanas. Kā šajā situācijā rīkojas likumdevējs? Ļoti vienkārši, konstatējot problēmas pulcēšanās brīvības tiesību īstenošanā, likumā tiek iekļautas arvien stingrākas un policejiskākas normas, kuras it kā vienkāršo lēmuma pieņemšanu šīs normas piemērojošajiem ierēdņiem, taču patiesībā praksē radušās problēmas nerisina. Daļu no šīm problēmām risina administratīvās tiesas, taču rezultātā vienalga izveidojas strupceļš.26. aprīlī Saeima kārtējo reizi pieļāva kļūdu. Kādu laiku atpakaļ pēc PCTVL iniciatīvas Satversmes tiesā tika iesniegts pieteikums par virkni likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” pantu neatbilstību LR Satversmei. Savā 2006.gada 23. novembra spriedumā Satversmes tiesa atbalstīja PCTVL nostāju. Daudzi likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” panti zaudēja savu spēku, likumdevējam tika uzlikts par pienākumu līdz 2007.gada 1.jūnijam aizpildīt likumdošanā radušos robus un labot situāciju ap pulcēšanās brīvību Latvijā. Jā, šajā „labošanas” procesā tika piesaistīti tiešām kompetenti speciālisti un šī darba rezultātā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija radīja, mūsuprāt, tiešām demokrātisku likumu. Likumprojekta izskatīšanas gaitā (konkrēti 2. lasījumā) tika pat akceptēts (necerēts brīnums) mūsu priekšlikums attiecībā uz pasākuma pieteikšanas termiņu, taču uzvaras garša izplēnēja līdz ar priekšlikumu iesniegšanas termiņa beigām likuma 3. lasījumam. Saeimas Juridiskais birojs „parūpējās” lai pašvaldībām tomēr tiktu dota iespēja tikt vaļā no nevēlamiem pasākumiem un iesniedza priekšlikumu, kas paredzēja, ka pašvaldības sniedz savu atbildi uz pieteikumu ne vēlāk kā 5 dienas pirms pasākuma (ja pieteikums iesniegts vismaz 10 dienas pirms). Kas rezultātā? Rezultātā vienkārša matemātika plus pašvaldību prakse likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” piemērošanā. „Ne vēlāk” pārvēršas vienkārši par „5 dienām pirms” un rezultātā paliek 3 dienas apstrīdētā atteikuma izskatīšanai tiesā un viena diena pasākuma organizācijai, ja tiesas spriedums ir pieteicējam labvēlīgs. Lasītājs, kurš nav saskāries ar pasākumu organizāciju varbūt domā, ka viena diena tas ir pietiekami? Kā cilvēks, kurš ir saskāries, varu Jums droši apliecināt, ka nav. Ak, jā pavisam aizmirsu pieminēt, ka ja pasākuma pieteikums tiek ir iesniegts 9 dienas vai vēl vēlāk pirms plānotā pasākuma sākuma, tad atbildi pašvaldība sniedz 6 stundas pirms... Motivējot šos grozījumus tika izvirzīta no pirmā acu uzmetiena loģiska tēze – tikai īsi pirms pasākuma ir iespējams konstatēt kādi riski (tajā skaitā drošības riski) var rasties šī pasākuma organizācijas gaitā. Taču viss nav tik vienkārši. Saskaņā ar likumu „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” drošības apsvērumu dēļ, pašvaldība ir tiesīga atteikt pasākumu jebkurā momentā, tāpēc iepriekšminētais regulējums ir uztverams tikai kā pašvaldībām dāvāta iespēja atbrīvoties no nevēlamiem (nevis bīstamiem) pasākumiem.Šī raksta tapšanas gaitā jau kļuva zināms, ka protestētāji pret Bronzas kareivja pārvietošanu Tallinā ir sarīkojuši nekārtības, kuru rezultātā ir cietuši cilvēki un īpašums. Šajā sakarā gribētu pateikt, ka PCTVL vienmēr iestājas par to, lai jebkuras protesta akcijas notiktu likuma ietvaros un no tām neviens neciestu. Protestējot pret izglītības reformu, mums izdevās sapulcēt daudz reizes vairāk cilvēku ( līdz pat 10 000) nekā visiem zināmajos protestos Tallinā, taču necieta neviens cilvēks, netika sabojāta neviena automašīna, netika izsists neviens stikls. Šī raksta ietvaros es necentos grimt ne juridiskajās finesēs, ne sīkās detaļās (ja kādam ir vēlēšanās tajās „grimt”, laipni lūdzu mūsu mājas lapā, Saeimas mājas lapā, LR Satversmes tiesas mājas lapā un citos interneta resursos). Gribējās tikai ieskicēt problēmu un varbūt ieinteresēt lasītājus.Jau šodien tā vairs nav partija PCTVL, kura visaktīvāk izmanto Satversmē garantētās pulcēšanās tiesības. Tie ir pedagogi, denacionalizēto namu īrnieki, arodbiedrību pārstāvji, pensionāri. Varbūt rīt arī, tu, godātais šo rindu lasītāj, būsi nobriedis tam, lai aktīvi paustu savu pozīciju par visdažādākajiem, tev svarīgajiem jautājumiem – imigrantiem, tiesībām uz darbu, minoritātēm u.t.t.. Un kas tad? Pašvaldības atteikums, bruņotu policistu ķēdes un administratīvais sods?
Pulcēšanās brīvība vai kur tu esi demokrātija
Pulcēšanās brīvība Latvijas pilsoniskās sabiedrības veidošanās kontekstā ir kļuvusi par vienu no aktuālākajiem un vienlaicīgi visvairāk apspriestajiem jautājumiem Latvijā. Kā šī pamatbrīvība ir īstenojama Latvijā, kādi ir nepieciešamie šīs brīvības ierobežojumi, tas viss ir kļuvis par politisko un juridisko diskusiju objektiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.