"Galerija — tā ir filozofija," uzskata mākslas zinātniece. Telpa sarunai 1993.gadā vēlā 5.novembra pēcpusdienā galerija sāka savu publisko darbību ar gleznotāja Rūdolfa Piņņa izstādi No Aiviekstes līdz Sēnai. Kopš tā brīža ir atklātas vairāk nekā 400 izstādes ne tikai galerijas telpās Rīgā, bet arī Londonā, Madridē, Prāgā, Oslo, Stokholmā, Vīnē, Ņūkāslā, Edinburgā, Maincā, Ženēvā, Seviljā, Lillē, Tūrā, Kalē, Lorjānā, Nidā, Kijevā. Par godu jubilejai galerija Vīnes centrā muzejā MOYA atklāja Latvijas mūsdienu glezniecības izstādi, kurā bija eksponēti deviņu mākslinieku 70 darbi. Izstāde bija iecerēta kā veltījums Latvijas valsts 90.gadadienai. Radās ideja 15. dzimšanas dienu Rīgā atzīmēt ar to pašu Vīnē pārstāvēto gleznotāju darbiem — Laimas Bikšes, Normunda Brasliņa, Andra Eglīša, Frančeskas Kirkes, Daces Lielās, Alekseja Naumova, Aijas Zariņas, Kaspara Zariņa un Vijas Zariņas gleznām, arī tēlniecības un keramikas darbiem. Kāda mūsdienās ir galeriju loma? "Mākslas galerija ir telpa, kur mākslinieks sarunājas ar sabiedrību. Ja viņš taisītu izstādes tikai pārdošanai, tas jau būtu Līvu laukums. Māksliniekam ir ļoti svarīgi, lai viņš ir pamanīts un analizēts. Būtībā jau viņš visu dzīvi pakļauj radošajam darbam. Ja tu esi profesionālis, tev ir jāstrādā katru dienu. Citādi tu esi tikai tāds svētdienas mākslinieks. Ir vajadzīga šī telpa, kurā viņš izstādē parāda, ko ir domājis, ko sapratis un ko sajutis. Mākslinieks gaida vērtējumu un sarunu. Latvijā tas ļoti bieži izpaliek," novērojusi A.Treija. No naktsvāzes līdz idejām Gada nogalē Anda Treija un galerija Daugava saņēmusi Kultūras ministrijas atzinības rakstu: "Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas mūsdienu mākslas attīstībā, aktīvu un pašaizliedzīgu darbu, vadot galeriju." Diez vai iespējams pārvērtēt galeriju lomu valstī, kurai joprojām nav sava mākslas muzeja, kurā vienkopus redzēt savus XX gs. mākslas šedevrus, kamēr XXI gs. krietni jau gabalā. "Tas ir noziegums. Biruta Baumane vien būtu pelnījusi atsevišķu zāli... Pauļuks ir ģēnijs," iekaist enerģiskā A.Treija, kuras teiktajā citādi neiezogas neviena zūdīga intonācija. Grūtāk nekā galerijas darbības pirmsākumos nebūs, tic A.Treija, kad galerijas pirmajās telpās Latvijas Mākslinieku savienībā valdošās attieksmes dēļ nav bijušas pat savas labierīcības un, gaidot ciemos Francijas kultūras atašeju, A.Treija nav bijusi tālu no domas doties uz Ārzemju mākslas muzeju "noīrēt kaut naktsvāzi". Pagājuši arī laiki, kad kopā ar arhitektu Andri Kronbergu stāvējuši pie lielas bedres, pilnas ar mēsliem, galerijas telpu vietā Alksnāja 10/12. Te Daugava turpina darbību no 2002.gada. Sadzīves proza ir pārvarēta, un A.Treija var domāt nevis par naktsvāzēm, bet par idejām. Iznācis pamatīgs albums par gleznotāju Imantu Vecozolu. A.Treija priecājas, ka tikko saņēmusi arī gleznotājas Birutas Baumanes piekrišanu līdzīgai sadarbībai. "Sākumā pat tie, kuri kļuva bagāti, cēla mājas un pirka smalkas mašīnas, tikai vēlāk vienam otram ienāca prātā, ka jānopērk kāda glezna," atceras A.Treija. Piecpadsmit gados situācija mainījusies. Arī viņa pati vairs neatdos mākslinieku darbus par pusvelti. Reiz darbības pirmsākumos viņa atskārtusi, ka "tūlīt kāds vācietis gandrīz par cigarešu paciņas cenu būs nopircis ļoti labu mākslu". Tagad redzu Tas bija pavērsiena punkts, lai A.Treija apņemtos attiekties ar lielāku cieņu gan pret sevi, gan māksliniekiem. Glezna jau nav tikai glezna. Glezna nozīmē arī mākslinieka mācību gadus, pašizglītošanos, arī iracionālo talanta klātbūtni. To visu nedrīkst atdot par sīknaudu. A.Treija atceras, ka sākumā pirkšana bijusi ļoti pasīva. Vēlāk situācija mainījusies — pamatā tie vairs nav tūristi, bet vietējie. "Tie ir cilvēki, kuriem ir nauda. Protams, tas nav vidusslānis, viņi to mūsu valstī nevar atļauties." Ar īpaši siltām jūtām A.Treija atceras izņēmuma gadījumus, piemēram, kādu pensionētu pāri, kurš centīgi trīs dienas nācis uz galeriju, lai radu bērnam sameklētu dāvanu par 100 latiem. "Viņiem tā bija liela nauda," saka A.Treija. Šādiem pircējiem viņas simpātijas pieder vairāk nekā naudā neierobežotiem dizaineriem, kuri nāk sarkanam dīvānam piemeklēt dzeltenu bildi. "Kāpēc glezna būtu jāsauc par bildi?!" — A.Treiju tas kaitina. Galerijas vadītāja neslēpj, ka viņai piemīt ambīcijas ietekmēt pircēju gaumi, padziļināt viņu mākslas izpratni. Vai galerijai Daugava ir savs pastāvīgo kolekcionāru loks? A.Treija atbild apstiprinoši. Jau no pirmsākumiem galerijas Daugava viens no pamatprincipiem bijis sadarboties tikai ar profesionāliem māksliniekiem. Vai spožam LMA 4.kursa studentam nav izredžu nokļūt galerijas redzeslokā? "Nē," atbild A.Treija. "Students Mākslas akadēmijā ir tāpēc, lai viņš mācītos. Studenta darbs kļūst vērtīgs tad, kad viņš jau ir kļuvis par Induli Zariņu vai Džemmu Skulmi. Es arī nedomāju, ka viss, ko mākslinieks ir radījis, ir jāizstāda publiskā telpā," uzskata A.Treija. Galerija ir organizējusi studentu kopizstādes. "Es arī kādreiz biju akadēmijas studente. Pēc tam 40 gadus neesmu darījusi neko citu, kā tikai skatījusies mākslu. Domāju, ka tagad kaut ko arī redzu," saka A.Treija.
Tā nav bode
Uz piecpadsmit gadu darbību atskatās mākslas galerija Daugava "Galerija vispirms tomēr ir garīga substance. Tā nav tikai tirgošanās — bode," galerijas Daugava vadītāja mākslas zinātniece Anda Treija vēlas revidēt vienkāršoto uzskatu, ka galerija ir vieta, kur tikai pērk un pārdod. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēki uz galerijām galvenokārt nāk pēc emocijām un pārdzīvojuma.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.