Tajā rītā – 1967. gada 5. aprīlī pulksten astoņos – arhitekts Mīss van der Roe jau sēdēja krēslā Jaunās Nacionālās galerijas būvlaukumā. Tikai apmēram puskilometra attālumā no tā reiz atradās arhitekta dzīvoklis, kurā bija tapuši viņa projekti XX gadsimta 20. gados, arī slavenais Barselonas paviljons 1929. gadā. Taču šajā rītā Mīss van der Roe vēroja, kā hidrauliskās iekārtas paceļ Jaunās Nacionālās galerijas ēkas 120 tonnu smago jumtu. Tas ilga desmit stundu. Tikko kā jumts bija tik augstu, ka zem tā jau varēja paiet cilvēks, arhitekts, atbalstījies uz kruķiem, lēni, bet mērķtiecīgi virzījās turp. Viņš pilnībā uzticējās inženieru aprēķiniem. Pastāvējis zem milzīgā galerijas jumta un vērojis, kā īstenojas, viņaprāt, ideālā arhitektoniskā telpa, Mīss van der Roe noteica: "Biju jau gandrīz aizmirsis, cik brīnišķīgi ir būt arhitektam."
Jaunās Nacionālās galerijas atklāšanā 1968. gadā arhitekts sliktās veselības dēļ ierasties nevarēja. Jaunā Nacionālā galerija bija viens no pēdējiem Mīsa van der Roes realizētajiem projektiem.
Jauns kultūras centrs
Pēc Otrā pasaules kara austrumu un rietumu blokā sadalītajā Berlīnē lielākā daļa nozīmīgāko muzeju palika austrumu daļā. Rietumberlīnē bija jārada jauns kultūras centrs. Par tā vietu tika izvēlēta pilsētas daļa netālu no Potsdamas laukuma, kurā bija novilkta robeža starp pilsētas austrumu un rietumu daļu. Jaunā Nacionālā galerija bija pirmais uzceltais muzejs jaunajā kultūras zonā. Vēlāk netālu no tā pēc Hansa Šarona projekta tika uzcelta Berlīnes filharmonija (slavenā Berlīnes filharmonijas orķestra mājvieta) un bibliotēka. Turpat atrodas arī vairāki muzeji, piemēram, Lietišķās mākslas muzejs un Mūzikas instrumentu muzejs, kā arī gleznu galerija. Paredzēts, ka apbūvi noslēgs pēc šveiciešu arhitektu biroja Herzog & de Meuron projekta celtais XX gadsimta muzejs, ko plānots atklāt 2026. gadā.
Jaunās Nacionālās galerijas krājuma pamatā ir vācu XX gadsimta māksla, ar uzsvaru uz ekspresionisma pārstāvju, īpaši grupas Tilts/Die Brücke mākslinieku, darbiem. Pēc Vācijas atkalapvienošanās krājums tika papildināts ar Austrumvācijas mākslinieku darbiem.
Atvainošanās arhitektam
1962. gadā tika nolemts par Jaunās Nacionālās galerijas ēkas arhitektu aicināt Mīsu van der Roi, piešķirot carte blanche viņa radošo ideju īstenošanai. Tā bija Vācijas atvainošanās 76 gadus vecajam arhitektam, ka viņš nacistiskās Vācijas laikā bija spiests no dzimtenes aizbraukt un turpināt karjeru ASV.
XX gadsimta 20. gados Mīss van der Roe jau bija Vācijā respektēts arhitekts ar diezgan garu realizēto projektu sarakstu. Ne velti tieši viņš projektēja Vācijas nacionālo paviljonu Pasaules izstādei Barselonā 1929. gadā, kas kļuva par spilgtu modernisma arhitektūras piemēru un vēlāk ieguva nosaukumu Barselonas paviljons. 1930. gadā Mīss van der Roe kļuva par Bauhaus skolas direktoru Desavā. Viņš nomainīja iepriekšējo skolas direktoru Hansu Meieru, kura piesliešanās kreisajām idejām un to izplatīšanas veicināšana Bauhaus bija nepieņemama Desavas pilsētas vadībai.
Mīss van der Roe centās Bauhaus radīt kā pilnībā apolitisku skolu, aizliedzot tajā gan politiskās aktivitātes, gan smēķēšanu. Par galveno Bauhaus dizaina un arhitektūras aspektu kļuva nevis tā sociālā funkcija, bet gan estētika – materiālu, proporciju un faktūras saskaņas trīsvienība. Taču paša Mīsa van der Roes darbu sarakstā ir arī kāds mazāk zināms projekts – Revolutionsdenkmal – memoriāls Berlīnes galvenajā kapsētā, kas veltīts Karlam Lībknehtam un Rozai Luksemburgai un ko arhitektam 1926. gadā pasūtīja toreizējais Vācijas Komunistiskās partijas līderis. Memoriāls gan vēlāk nacistiskās Vācijas laikā tika izpostīts.
Arī Bauhaus kā kreisi noskaņotas skolas tēlu Mīsam van der Roem neizdevās dzēst, un to būtiski samazināta pašvaldības finansējuma dēļ 1932. gadā Desavā nācās slēgt. Arhitektam bija plāns atjaunot Bauhaus Berlīnē kā savu privāto mākslas akadēmiju. Taču pie varas esošie nacionālsociālisti centās apturēt skolas darbību arī Berlīnē. Par ieganstu kļuva no Desavas pārvestajā skolas bibliotēkā atrastie kreisi noskaņoto studentu izdotie laikraksti. Mīss van der Roe centās vienoties ar gestapo par skolas darbības atjaunošanu. Taču gestapo izvirzīja arhitektam nepieņemamus noteikumus – Bauhaus būtu jākļūst par nacionālsociālistu partijas oficiālo skolu, kuras skolotājiem jāiestājas partijā un kurā nedrīkst pasniegt ebreji. Mīss van der Roe šādiem nosacījumiem nepiekrita, un skolu slēdza.
No 1932. līdz 1939. gadam Mīsa van der Roes darbībā ir pārtraukums – šajā laikā nav realizēts neviens nozīmīgs projekts. Nacionālsociālistu vara Vācijā arhitekta rokrakstu atzina par nepietiekami vācisku. 1937. gadā arhitekts emigrēja uz ASV un 1944. gadā pieņēma ASV pilsonību. Mīss van der Roe apmetās Čikāgā un kļuva par Ilinoisas Tehnoloģiju institūta Arhitektūras skolas vadītāju. Viņš Amerikā izveidoja veiksmīgu karjeru ar daudziem vērienīgiem realizētiem projektiem. Vācija nebija vienīgā, kas centās Mīsam van der Roem mūža nogalē piedāvāt darbu Eiropā. Šādi uzaicinājumi arhitektam bija arī no Londonas.
Ruma fabrikas birojs
Kad 1962. gadā Mīss van der Roe saņēma Berlīnes piedāvājumu projektēt mākslas muzeja ēku, viņš necentās izdomāt kaut ko pilnībā jaunu, bet gan adaptēt jau pirms kāda laika tapušu projektu pavisam citai vietai un atšķirīgai funkcijai. Tas nebija nekas ārkārtējs – modernisma arhitektiem bija ierasts savas idejas piedāvāt dažādiem pasūtītājiem un pielāgot atšķirīgām funkcijām. To darīja Lekorbizjē un turpina mūsdienu globālie "stārhitekti".
1956. gadā Mīss van der Roe saņēma ruma ražotāja Bacardi pasūtījumu izstrādāt tā galvenās administratīvās ēkas projektu Kubā – plašu stiklotu telpu birojam, kā arī degustāciju zāli un pārdošanas telpas ēkas zemākajā līmenī. Arhitekts, kopā ar kolēģi sēžot viesnīcas verandā, nonāca pie risinājuma ar pamatīgu jumta pārkari, kas karstajā Kubā dotu patīkamu pavēni un stikloto ēku paglābtu no pārkaršanas. Diemžēl Fidela Kastro nākšana pie varas un politiskās iekārtas maiņa Kubā ietekmēja arī Bacardi – īpašnieks bija spiests bēgt un idejas par uzņēmuma administratīvās ēkas būvniecību atmest. Projekts nogūla Mīsa van der Roes Čikāgas biroja plauktā.
Ideju par plašu stiklotu telpu bez nesošajām kolonnām Mīss van der Roe 60. gadu sākumā piedāvāja arī vācu rūpnieka Georga Šēfera mākslas kolekcijas muzeja veidolam Šveinfurtē Vācijā. Taču šoreiz šādu muzeja arhitektūru noraidīja Šveinfurtes pašvaldība, kurai muzejs būtu jāuztur. Arhitekta piedāvātais risinājums bavāriešiem šķita pārāk dārgs ikdienas apkopei un uzturēšanai.
Skaists risinājums
Lai divreiz noraidīto ideju par pilnībā stiklotu izstāžu telpu ar platām jumta pārkarēm īstenotu Berlīnē, Mīss van der Roe jautāja palīdzību savam draugam vācu arhitektam un inženierim Frejam Oto. Viņš tajā laikā veidoja Vācijas paviljonu 1967. gada izstādei Expo Monreālā. Freja Oto slavenākais veikums ir 1972. gada Minhenes olimpisko spēļu stadiona jumta konstrukcijas. Frejs Oto nedaudz mainīja un uzlaboja Jaunās Nacionālās galerijas ēkas konstruktīvos risinājumus.
Galarezultāts ir uz granīta postamenta/terases pacelts stikla templis, kas paredzēts mainīgajām izstādēm. Zem tā atrodas Jaunās Nacionālās galerijas pastāvīgās ekspozīcijas telpas, un vienā daļēji stiklotajā sānā izvietojies skulptūru dārzs. Stikloto apjomu sedz masīva un pamatīga jumta konstrukcija, kas veido apmēram septiņus metrus lielu pārkari un noēno stikloto telpu. Caurspīdīgā telpa zem pamatīgā jumta ir tas Jaunās Nacionālās galerijas elements, kāpēc tā ir kļuvusi par modernisma arhitektūras ideālu un apbrīnas objektu. Nepārprotami skaists risinājums, kura praktiskā izmantošana ikdienā bija apgrūtinoša jau tūlīt pēc tās pabeigšanas 1968. gadā.
Pirmā mainīgā izstāde Jaunajā Nacionālajā galerijā bija Pīta Mondriāna darbu izstāde. Izstādes iekārtotāji sastapās ar problēmām, kā izvietot un nostiprināt mākslinieka darbus pilnībā caurspīdīgā telpā bez sadalošajām sienām. Lai izkārtotu mazākus darbus, galerijas jumta konstrukcijā tika iestiprināti īpaši paneļi. Pastāvīgajām izstādēm pazemes stāvā tika atvēlētas ne pārāk lielas baltā kuba tipa telpas bez logiem.
Drīz pēc Jaunās Nacionālās galerijas atklāšanas sākās arī ikdienas problēmas, ar kurām muzejs cīnījās visas nākamās desmitgades, – mūžīgi tekošs jumts un bieži plaisājoši milzīgie stikla paneļi, ko bija grūti nomainīt.
Britu meistara darbs
Mūsdienās Jaunā Nacionālā galerija ir aizsargājams kultūras piemineklis, par kura tūlītēju restaurāciju lēmums tika pieņemts 2012. gadā. Šis darbs tika uzticēts britu arhitekta Deivida Čiperfīlda birojam, kam Vācijā ir lieliska reputācija darbā ar vēsturiskām ēkām. Deividam Čiperfīldam vācieši uzticēja strādāt ar Muzeju salas vēsturiskajām ēkām. Tur arhitekts rekonstruēja Jauno muzeju – no drupām atgrieza muzeju dzīvē, delikāti aizstājot bojā gājušās ēkas daļas. Britu arhitekts ir arī Muzeju salas vienīgās mūsdienu jaunceltnes – Džeimsa Simona galerijas – autors. Tā ir muzeju kompleksa "prelūdija" ar visu mūsdienīgam muzeja apmeklējumam nepieciešamo.
Deivids Čiperfīlds vienmēr ir uzsvēris, cik ļoti patīkami ir strādāt Vācijā. Lai gan ne visus britu meistara piedāvātos risinājumus vācieši ir pieņēmuši bez iebildumiem, arhitekts atzīst, ka tik detalizētas un spraigas diskusijas par kultūras būvju veidolu ir reti kurā valstī. Vāciešiem kultūras būves ir svarīgas, viņi par tām plaši diskutē un ir prasīgi pret arhitekta darbu. Apmaiņā arhitekts saņem ne tikai patiesu interesi par piedāvātājiem risinājumiem, bet arī augstu būvniecības kvalitāti un sapratni par tajā nepieciešamajiem ieguldījumiem.
Vairākus gadus tika strādāts pie Mīsa van der Roes Jaunās Nacionālās galerijas restaurācijas vadlīnijām un tās projekta. Tika pieņemts lēmums – veicot ikvienu restaurācijas darbu, saglabāt ēkas veidolā un risinājumā tik daudz Mīsa van der Roes oriģinālo detaļu un radošā rokraksta, cik vien iespējams. Šī politika attiecībā uz Jaunās Nacionālās galerijas restaurāciju ieguva saukli: "Tik daudz Mīsa, cik vien iespējams."
Deivids Čiperfīlds pazemīgi pieņēma šo uzdevumu un apsolīja ar savu veikumu nekādi nenovirzīt uzmanību no Mīsa van der Roes radītā. Pēc restaurācijas ēkai vajadzētu izskatīties tā, it kā nekāda iejaukšanās tās veidolā nebūtu notikusi. Bija nepieciešams ne tikai saglabāt ēkas vizuālo tēlu, bet arī uzlabot tās funkcionalitāti, īpaši sarežģīti bija uzlabot ēkas energoefektivitāti un drošību, neko nemainot tās ārējā tēlā. Par konsultantiem muzeja restaurācijas laikā strādāja Mīsa van der Roes mazdēls Dirks Loans, kurš jau ēkas projektēšanas un celtniecības laikā bija faktiskais projekta arhitekts un darbojās Mīsa van der Roes arhitektu birojā, kā arī Mīsa van der Roes skolnieks vācu arhitekts Fricis Neimeiers.
Nekas nav mainījies
2015. gadā Jauno Nacionālo galeriju slēdza ar astoņas dienas garu grupas Kraftwerk koncertu sēriju. Uz pagaidu glabāšanas vietām tika nogādāta vairāk nekā tūkstoš mākslas darbu kolekcija. Pati muzeja ēka tika demontēta līdz konstrukciju kodolam. Ēkā tika demontēti vairāk nekā 35 000 dažādu elementu: granīta un marmora plāksnes, koka paneļi, tērauda konstrukciju detaļas, apgaismojuma elementi u. tml. Tas viss tika sīki uzskaitīts, kataloģizēts, lai vēlāk pēc rūpīgas restaurācijas varētu atgriezties sākotnējā vietā. Tika restaurēti pat oriģinālie paklāji, kas bija izvietoti pazemes stāva ekspozīciju telpās un daudziem šķiet tomēr pārāk vecmodīgi. Sākotnēji ēkas restaurācijas budžets tika lēsts apmēram 110 miljonu eiro, bet laika gaitā tas izauga līdz 140 miljoniem eiro.
Viena no dārgākajām pozīcijām muzeja restaurācijas budžetā bija 200 lielo stikla paneļu nomaiņa. Katrs stikla panelis sver vairāk nekā tonnu, un tos izgatavoja Ķīnā. Katrs panelis mazliet atšķiras, lai tos varētu ievietot vairāk nekā 50 gadu vecajos tērauda rāmjos. Jaunā Nacionālā galerija ir padarīta ērtāka arī apmeklētājiem – ir iekārtota jauna garderobe kādreizējā gleznu kolekcijas krātuvē. Muzeja veikals tagad atrodas agrākajā skulptūru kolekcijas krātuvē. No jauna ražotājam Knoll International tika pasūtīti Mīsa van der Roes dizainētie tā sauktie Barselonas krēsli. Apmeklētājiem nemanāma ir ēkas būtiskākā pārvērtība – zem austrumu puses terases pazemē esošā tehnisko telpu un kolekcijas krātuvju piebūve. Tie ir papildu gandrīz desmit tūkstoši kvadrātmetru. Taču ir skaidrs, ka arī pēc restaurācijas Jaunā Nacionālā galerija ir sarežģīta arhitektūra muzeja infrastruktūrai. Vācieši cer visu nepieciešamo nodrošināt ar šveiciešu arhitektu Herzog & de Meuron projektētā XX gadsimta muzeja palīdzību, kas būs savienots ar Jauno Nacionālo galeriju.
Muzeja atkalatvēršanas pasākumā Jaunās Nacionālās galerijas vadītājs Joahims Jēgers teica, ka šajā muzejā galvenais eksponāts ir pati galerijas ēka. Taču tajā ir arī mazliet vietas mākslai. Pēc restaurācijas atvērtajā Jaunajā Nacionālajā galerijā pirmā izstāde ir amerikāņu mākslinieka Aleksandra Kaldera retrospekcija. Izstāde Aleksandrs Kalders. Minimāli/maksimāli būs apskatāma līdz nākamā gada februārim. Kalders bija viens no Mīsa van der Roes iemīļotākajiem māksliniekiem. Pēc restaurācijas pie galerijas ēkas atkal ir atgriezusies arī milzīgā Aleksandra Kaldera skulptūra Têtes et Queue.
Līdz februārim būs aplūkojama neliela izstāde, kas veltīta pašai galerijas ēkai – tās būvniecības periodam no 1965. līdz 1968. gadam un restaurācijai no 2015. līdz 2021. gadam, kā arī arhitekta Mīsa van der Roes nozīmīgākajiem darbiem. Šeit regulāri tiek rīkotas ekskursijas, kas iepazīstina ar Jaunās Nacionālās galerijas arhitektūru.
Informācija: www.smb.museum