Dzīvojot ilgāku laiku kādā valstī, nemanot un pavisam dabiski rodas iespēja atbildēt uz daudziem jautājumiem, par kuriem iepriekš tika spriedelēts mītiskas domāšanas līmenī. Un katru reizi katrs atklājums pašam šķiet īpaši unikāls un svarīgs.
Tā beidzot esmu sapratusi frāzi –Я уже негрею пиво” [1] no grupas „Kino” dziesmas „Весна”[2], kuru savulaik jaunībā klausījos.
Normāls, vidējs krievs dzer alu. Tāpat kā vakaros ilgi skatās TV kastē. Vīrieši televīziju līdzīgi skatās arī citās valstīs, bet alu krievi dzer citādāk. Viņi to dzer uz ielas. Pa dienu alu dzer celtniecībā nodarbinātie, kuri īsos atelpas brīžos aizskrien līdz tuvējam veikalam un „paņem” pa aliņam. Alu nesmādē arī jaunās māmiņas, kuras visādi citādi cienīgi pastaigājas pa Maskavas viena no prestižākā rajona Чистые Пруды[3] bulvāri, bet, ja labi ieskatās, tad ratos var pamanīt alus pudeli. Pīpošanu viņas gan neslēpj. To gan grūti arī būtu izpildīt.
Bet darba dienas beigām alus dzērāju kontingents papildinās ar darba dienu izturējušiem dažāda vecuma vīriešiem. Pēc skata ierēdņi, biznesmeņi, tirdzniecībā nodarbinātie un citu profesiju stiprā dzimuma pārstāvji taisnā ceļā no darba vietas dodas uz tuvējo veikalu, nopērk pudelīti vai bundžiņu alus un ar ļoti uzskatāmām baudas pazīmēm to izdzer turpat pie veikala durvīm. Un tad ar laimīgu sejas izteiksmi dodas…nu, laikam jau mājās. Šajā alus dzērāju kompānijā ir redzami arī tādi eksemplāri, kuri, izpildot sievas uzdevumu, iepērk pārtiku vakariņām. Neiztrūkstoši tiek nopirkta arī šī, visu problēmu risinātāja un notušētāja, alus pudele. Ar vienu roku pieturot iepirkumu tīkliņu, alus garšīgi ielīst izslāpušā mutē pāris minūtēs un viņš var doties mājās.
Ja rudenī tikai brīnījos par masveida alus dzeršanu un vietas izvēli kā tādu, tad ziemā manu prātu sāka nodarbināt jautājums, kā ir iespējams dzert alu mīnus 10 grādu salā! Alus dzērāju skaits nemainījās. Nu, labi, varbūt tomēr nedaudz samazinājās. Tas gan var būt izskaidrojams arī ar to, ka pati vairs tik ilglaicīgus novērojumus nespēju veikt. Tomēr salst.
Katru reizi redzot alus dzērāju aukstumā izpūšot elpu, ātri izdzerot pudelīti, atkal izpūšot elpu un jau laimīgākām acīm soļojot mājās, noskurinājos un nebeidzu domāt, kā tas ir iespējams.
Vienu vakaru tieši pēc darbadienas beigām stāvot rindā piemājas veikaliņā, kurā, kā padomju laikos joprojām pārdevējai gandrīz vai jālūdzas, lai izsniedz vienu vai otru preci, un vērojot, kā pirms manis divi vīrieši ausainēs pērk maizi un pienu un…pa pudelītei alus, sāku domāt par to, ka varētu sadūšoties un kādam nekaitīgākam eksemplāram uzjautāt mani tik ļoti urdošo jautājumu un beidzot atrisināt šo priekš manis neatrisināmo uzdevumu. Vai, arī to pudeli alus nopirkt pašai un izmēģināt šī rituāla iedarbību uz sevis. Pēdējais gan man šķita diezgan ekstrēms pasākums.
Un tad es izdzirdēju šo maģisko pārdevējas jautājumu, kas man lika stulbi smaidīt un izjust gandarījumu vēl visu vakaru.
„Тёплое или холодное?”[4], pārdevēja lietišķi uzjautāja. Un saņemot pretī tik pat lietišķu, bet nedaudz aizvainotu atbildi: „Конечно¸ тёплое!”[5], pārdevēja vīrietim ar ausaini izsniedza alus pudeli no turpat netālu esošās, jau stipri pusē aizsāktās alus kastes.
Un tajā brīdī es visu sapratu. Izgāju no veikala, smaidīju un prātuļoju, cik viss labi un ērti izdomāts – apzinoties šo nacionālo iezīmi veikalos alus tiek dalīts: viena porcija aukstajos skapjos – tas līdzņemšanai uz mājām, un, alus vienkārši kastēs – tas izslāpušajiem pēc kārtējā darba cēliena un mājas dzīvē nomocītajiem alus dzērājiem.
[1] es vairs nesildu alu
[2] pavasaris
[3] Tulkojumā -Tīrie dīķi. 17.gs. gan tas vēl bija Поганый Пруд (Nešķīstais dīķis) un tikai 18.gs., kad šī bulvāra daļa nonāca Krievijas cara Pētera I līdzgaitnieka Aleksandra Menšikova valdījumā un viņš to pavēlēja iztīrīt, dīķis ieguva jauno nosaukumu.
[4] „Siltu vai aukstu?”
[5] „Protams, siltu!”