Vai mēs vēlamies palikt kaktusi?

Un skumjākais ir tas, ka neticība demokrātijai un tās nicināšana piemīt ne tikai valdošajām elitēm, bet arī lielai daļai daudzu valstu iedzīvotāju. Tomēr šajā skumjajā ainā saglabājas viens izņēmums – Lielbritānija, kur demokrātiskās tradīcijas ir tik dziļas, ka vienkārši neļauj sevi sabradāt. Taču šajā gadījumā šis izņēmums droši vien ir tas, kas apstiprina likumu. Kad Francijas policisti, īstenojot praksē Sarkozī iekšpolitiku, ar stekiem kausta ieceļotājus no Āfrikas – vai tā ir demokrātija? Vai varbūt tā plaukst Igaunijā? Un varbūt tā jau triumfē Kosovā vai Gruzijā? Tā ir jau uzvarējusi Irākā un Afganistānā? Ir jābūt bērnišķīgi naivam, lai nepamanītu, ka dažādās pasaules malās – gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē – demokrātiju slēpj skapī, lai nekrīt acīs. Domāju, ka šī parādība ir viena no nepatīkamākajiem globalizācijas efektiem: kad labklājības valstis norobežojas no pārējās pasaules. Šī norobežošanās šodien daudz ko izskaidro: gan specdienestu tieksmi pilnīgi visus daktiloskopēt, gan kilometriem garās rindas pie Eiropas robežām, gan nepiekāpīgos, lai gan neskaidros atteikumus uzņemt turkus ES, kā arī milzumu citu lielu un mazu efektu un izpausmju. Pārtikušās tautas vēlas pirmām kārtām stabilitāti savai labklājībai un ir gatavas uz daudz ko aizvērt acis. Šis konformisma purvs tad arī ir izolacionisma un bēdīgi slavenās "dubultstandartu" politikas avots. Šajā esošajā nedemokrātismā droši vien ir arī kaut kas "pozitīvs", proti, praktiska iespēja sniegt noteiktas politiskas prognozes un paredzēt notikumus. Tā, piemēram, jau tagad ir prognozējami prezidenta vēlēšanu rezultāti ASV – tur uzvarēs republikāņi, lai gan līdz vēlēšanām ir palicis vairāk nekā pusgads. Amerikāņu vēlētājs nebalsos ne par senatoru Obamu (krāsainais, turklāt ar nelabskanīgu uzvārdu, gandrīz kā Osama), ne par Hilariju – sievieti, kura savulaik publiski cieta sava vīra "nepiedienīgās uzvedības" dēļ. Tāpēc demokrāti Amerikā nākamās vēlēšanas visticamāk zaudēs, un Džons Makeins ar vieglu sirdi var šūt tērpu inaugurācijai. Un pieviļ demokrātus tieši aizraušanās ar liberālismu un demokrātiju, pārāk neuzmanīga un neapdomīga ticība šīm vērtībām, kas nav aktuālas. Tātad Buša tagadējais kurss gan ASV iekšienē, gan pasaulē tiks saglabāts un turpināts. Kas attiecas uz Krieviju, tad tur viss ir vēl skaidrāks: pašreizējais prezidents, neapšaubāms jebkuru aptauju un reitingu – atkarīgu un neatkarīgu – līderis, ņēma un pasludināja tautai savu pēcteci. Un par pamatojumu šajā sakarā kļuva apliecinājums, ka ar šo jauno prezidentu Krievijas iedzīvotājiem būs tikpat labi kā ar esošo. Tauta tam ātri un patiesi noticēja; atliek tikai nobalsot. Piebildīšu, ka Krievijas iedzīvotājus principā nesaprast ir grūti pēc tā, ko viņi 90. gadu sākumā pārdzīvoja ekonomiskajā un morālajā ziņā. Lai gan Latvijā gan oficiālā līmenī, gan presē ir pieņemts kritizēt Krieviju par demokrātijas nepilnvērtību un par tieksmi uz despotismu, mūsu operācija "Pēctecis" daudzējādi ir līdzīga Krievijas operācijai. Tikai pie mums tai nebija tāda patosa un tā iznāca mazliet smieklīga: galvenā sanāksme par Zatlera kunga kandidatūru notika Rīgas zoodārzā. Attiecībā uz pārējo – viss tāpat kā Krievijā: deputātiem un vēlētājiem tika populāri paskaidrots, ka konkrēti ar šo cilvēku visiem būs labi. Vai tam visam ir kāds sakars ar demokrātiju? Nekāda. Es negribu teikt, ka no Zatlera kunga nevar iznākt labs prezidents. Var. Turklāt, spriežot no dažām tikšanās reizēm, sarunām un paziņojumiem, viņš tiešām gribētu tāds kļūt. Taču diez vai mēs kādreiz dzirdēsim sakarīgu stāstu, kāpēc tieši viņu atrāva no operāciju galda un nosēdināja Rīgas pilī. Taču tas ir tikai pusjautājums un pusbēda. Galvenais jautājums tomēr skan šādi: cik Zatlers ir atkarīgs no tiem grupējumiem un konkrētajām personām, kuras uzaicināja viņu uz pili un cik tālu sniedzas viņiem tur dotās saistības un garantijas. Tas ir visai satraucošs temats: esošās politiskās un sociālās situācijas saglabāšana Latvijā kā status quo ir līdzvērtīga nāvei: neraugoties uz "korupcijas atmaskošanu" un pat dažiem arestiem, tieši pēdējā gada laikā valdošā vara galīgi ir parakstījusies par pilnīgu nespēju cīnīties ar korupcijas ļaundabīgo audzēju, kas dziļi skāris sabiedrību un valsti. Turklāt vienīgā labējā partija, kas vairāk vai mazāk skaidri pasludināja lozungu cīņai ar korupciju, ir sekmīgi nostumta no reālās varas laukuma. Jāsmaida, kad redzam presē publicētos politisko partiju reitingus. Un kā te lai nesmejas? Apskatīsim pēdējo, kas publicēts janvārī: no trijām populārākajām partijām divas nav pārstāvētas valdībā, bet katrs trešais vēlētājs nav gatavs balsot vispār ne par vienu no esošajiem politiskajiem spēkiem. Vai te var runāt par demokrātiju? Nē, te var tikai klusēt un smaidīt. Pie mums valdošā koalīcija atgādina savrupinājušos kompāniju, kas saliedējusies pēc principa "vecs draugs ir labāks par diviem jauniem". Visi tajā labi un tuvu viens otru zina. Visas intereses un vajadzības tajā ir labi sabalansētas. Visi tās dalībnieki ir uz vienu roku un vienoti savā noraidījumā ielaist savā lokā vēl kādu. Tā, ja var tā teikt, ir visai hermētiska koalīcija, turklāt visai inerta pret apkārtējo vidi, – tas ir pret visiem pārējiem līdzpilsoņiem. Te ir vērts atcerēties vienu tagadējā premjera domu, kuru viņš izteica pēkšņas atklātības brīdī. Atstāstu pēc atmiņas un tāpēc, droši vien interpretēju: visa mūsu dzīve un līdz ar to tās politiskā sastāvdaļa ir pastāvīga kustība, līdzīgi karavānas kustībai tuksnesī; un nav vērts cerēt, ka šai kustībai ir sākums un gals; un lai ejošo vidū būtu mazāk satraukumu un vilšanās – laiku pa laikam ir jāmaina dzinējs. Lai mainītu situāciju un atvērtu ceļu reālām pārmaiņām uz labo pusi, mums būs jāsagrauj esošā hermētiskā un karavānas filozofija. Citiem vārdiem sakot, jāliek varai dzirdēt tautas viedokli un ņemt to vērā. Savulaik mēs jau izvirzījām par to daudzas iniciatīvas. Tajā skaitā mēs piedāvājām pāriet uz deputātu mažoritāro vēlēšanu sistēmu un izstrādāt praktisku mehānismu deputātu atsaukšanai par sliktu darbu. No valdošo partiju puses atbilde mums bija vienbalsīga - klusēšana... Kopš tā laika ir pagājis diezgan daudz laika, bet situācija nav uzlabojusies. Gluži otrādi, tā ir ieguvusi īpašu dramatismu ekonomiskā krituma priekšvakarā un apstākļos, kad Kabinets nespēj nodrošināt vismaz kaut kādus minimālus ekonomiskās stabilitātes ietvarus. Tas uztrauc ne tikai mūs visus. Tas dara nervozus arī darba devējus, kuri jau visai skaidri izsaka neapmierinātību ar valsts menedžmentu. Tie atbildei var tikai noplātīt rokas, viņiem nav ne plāna, ne metožu, ne resursu situācijas labošanai. Kas ir Latvija šodien? Tā pirmām kārtām ir gaidas un apjukums. Tā ir korupcija, kas tiek uzskatīta gandrīz vai par dzīves normu. Tā ir apātija un vienaldzība. Tā ir ekonomiskā emigrācija, kas būtībā ir sekas neticībai, ka ir iespējama labāka nākotne dzimtenē sev un saviem bērniem. Tie mūsu pilsoņi, kas pratuši legāli iekārtoties pārticīgajās valstīs, aizved uz turieni savus bērnus un vecākus. Būtība te ir ne tik daudz algās un ienākumos, cik sociālajā aizsardzībā un cieņā pret cilvēku. Pakontaktējoties vismaz vienu reizi savās sadzīves lietās, piemēram, ar britu ierēdni, mūsu bijušais tautietis jau vairs nemaz negribēs kontaktēties ar Latvijas ierēdni, kas ir parupjš, slinks, bez iniciatīvas un turklāt vēl arī loti iedomīgs... Skaidrs, ka tā ir tikai maza daļa no tās milzīgās atšķirības, kuru jūt mūsu tautieši ārvalstīs. Vai šī atšķirība kādreiz tiks likvidēta? Tas atkal ir atkarīgs no mums visiem. Vai to ir iespējams likvidēt? Stāsta, ka pirms kādiem 20 gadiem, "trešās Atmodas" agrīnajā posmā starp ASV Valsts departamenta vidējā posma ierēdņiem klīda cinisks joks par to, ka Baltijas valstis tāpat kā tuksneša kaktusi zied vienu reizi simts gados. Šodien izskatās tā, ka tas var arī nebūt joks. Vismaz kamēr mūsu divi ar pusi oligarhi joprojām pārvalda gan Saeimu, gan valsts aparātu, gan presi. Vai mēs joprojām gribam palikt kaktusi? Tas ir izvēles jautājums. Tas ir jūsu izvēles jautājums, Zatlera kungs. Tas ir mūsu katra izvēles jautājums. Un šī izvēle ir jāizdara.