Vai sabiedrībai ir labāks plāns?

Liela daļa no šī raksta ir tapusi, atsaucoties uz ekonomikas eksperta Jāņa Ošleja krietni garāku rakstu, kuru ceru ieraudzīt arī Dienā publicētu.  Mēs uzskatām, ka katram ir jāizlasa gan valdības solītais aizdevējiem, gan plāns, kā šī valdība to grasās darīt. Sabiedrība (nevis koalīcijas padome) dāvā uzticību valdībai un deleģē savus pārstāvjus, lai tie rīkotos pēc tam, kad vēlēšanās sabiedrība būs savu viedokli paudusi.2008. gadā Latvijas preču un pakalpojumu imports par aptuveni 2,7 miljardiem latu pārsniedza eksportu. Naudu šim iepirkumam aizņēmās no ārvalstīm ar ārvalstu banku filiāļu izsniegtu kredītu un, mazākā mērā, ārvalstu investīciju palīdzību. Valdība neveica ekonomikas ciklu līdzsvarojošus pasākumus. Iesākoties vispasaules finanšu krīzei un vienlaikus Latvijas ārējam parādam sasniedzot gandrīz 21 miljardu latu, privātie ārvalstu kreditori vairs nevēlējās turpināt kreditēt Latvijas iedzīvotāju dzīvi pāri saviem līdzekļiem. Tā kā jauna nauda vairs neieplūda, bet importa preču apmaksai nauda aizplūda, sāka kristies apgrozībā esošās naudas apjoms un līdz ar to saruka uzņēmumu peļņa un maksātspēja, kā arī nodokļu ieņēmumi, un sākās ekonomikas grūtības. Domājot, ka stabils lats nodrošinās ekonomikas stabilitāti, Latvijas valdība 2009.gadā aizņemsies no SVF un ES 1,8 miljardus latu, 2010. gadā – 1,43 miljardus latu un 2011. gadā – 280 miljonus latu. Plaši apspriestais Latvijas 2009. gada aizņēmums no SVF un ES ir mazāks par 2008. gada preču un pakalpojumu bilances  saldo iztrūkumu jeb līdzšinējo ikgadējo Latvijas iedzīvotāju privāto aizņēmumu no privātiem ārvalstu kreditoriem, ko 2008. gadā lēš 2,7 miljardu latu apmērā. 2009.gada importu mēs daļēji finansēsim ar SVF un ES naudu. Ir skaidrs, ka šajos vispasaules krīzes apstākļos Latvijas bankām arī vēlāk nebūs viegli piesaistīt naudu no ārvalstīm. Ko mēs darīsim 2010. un 2011. gadā? Kā finansēsim importu? Vai ņemsim vēl vienu SVF aizņēmumu? Vai mums kāds dos, ņemot vērā augsto privātā ārvalstu parāda līmeni? Būtu ļoti lietderīgi, ja līdz tam laikam eksportējošie uzņēmumi spētu palielināt ienākumus par aptuveni 2,7 miljardiem latu. Tad mums 2011. gadā nevajadzētu papildus aizņēmumu. Valdības plāns, šķiet, ir paļauties tikai uz aptuveni 600 miljonus latu ES struktūrfondu līdzekļu uzņēmumu atbalstam un cerēt, ka tas radīs minēto eksporta kāpumu. Ja valdība būtu atvēlējusi vismaz 1,2 miljardus latu no aizdevuma tiešai ekonomikas un eksporta stimulēšanai, mums būtu cerība. Diemžēl valdības plāns ir iepludināt naudu Latvijas banku sistēmā, kā arī atdot parādus priecīgajiem ārvalstu kreditoriem, piemēram, Pareksa sindikāta devējiem, kuri spēja gan labi nopelnīt, aizdodot mums naudu uz augstiem procentiem, gan tagad sveikā izkulsies. Bankas arī cer, ka valsts atbalstīs to izsniegtos hipotekāros kredītus un šādi tās subsidēs.Latvijas uzdevums ir ļoti sarežģīts. Mums ir vienlaikus jānovērš iepriekšējās kredītu ekspansijas radītās sekas un jāpalielina kredīti. Tas nav un nevar būt viegli. Ir jāpieņem sāpīgi lēmumi.  Raugoties uz valdības pašreizējo rīcību, Latvijai ir iespējami divi mazticami attīstības ceļi:·    Iztērēt maksimāli lielu aizdevuma daļu – vismaz 1,2 miljardus latu nekavējošai eksporta vai eksportu aizvietojošu nozaru attīstībai (diemžēl, šķiet, ka valdība to nedarīs) un cerēt, ka mūsu rūpniecība kļūs pietiekami konkurētspējīga, lai spētu palielināt eksporta apmēru par vismaz 2,7 miljardiem latu gadā jau 2010.gadā. Tad Latvijas ekonomika sasniegtu 2008.gada sākuma līmeni. ·    Aizņemties naudu no SVF, iztērēt to iepriekšējo kreditoru apmierināšanai un, tā arī palikušai bez eksporta rūpniecības, krasi visiem reizē samazināt visas algas un uzņēmumu peļņu kopsummā par aptuveni 2,7 miljardiem latu gadā. Tas varētu gan saglabāt darba vietas, gan stipru latu. Tam nepieciešama patiesa visu cilvēku vienotība un ticība valdībai, kā arī vēlme samierināties ar būtiski zemāku dzīves līmeni.  Vēl viena Latvijas iespēja, kas gan prasa drosmi un zināmu nekaunību, ir vienpusēja pāreja uz eiro bez Eiropas Centrālās Bankas atļaujas, jeb eiroizācija. Tehniski patlaban Latvijas Bankai pietiek eiro rezervju, lai nopirktu visus apgrozībā esošos latus. Pasaulē ir 51 dolarizēta vai eiroizēta valsts, ieskaitot Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno, Urugvaju, Panamu, Melnkalni un Kosovu. Latvijai būtu izdevīgi veikt vienpusēju pāreja uz eiro. Šāds solis būtu ļoti izdevīgs gan bankām, gan uzņēmējiem. Pār mums vairs kā Damokla zobens nekarātos iespējamā lata devalvācija. Tāpēc, finanšu pasaulei atgriežoties normālās sliedēs, bankas atsāktu kreditēšanu. Eiropas Centrālajai Bankai ir jāsaprot, ka Latvijā ir krīze, kuras cēlonis ir, tajā skaitā, ECB nespēja regulēt starpnacionālas bankas. Līdz ar to ECB ir jāuzņemas daļa atbildības un jāatļauj Latvijai pāriet uz eiro vienpusējā kārtā. Latvijai ir arī augsti ticams negatīvas attīstības ceļš, kuru patlaban valdība ir izvēlējusies:·    Aizņemties naudu no SVF, iztērēt to iepriekšējo kreditoru apmierināšanai un, tā arī palikušai bez eksporta rūpniecības un ar ārējās tirdzniecības disbalansu, bez jaunajiem apstākļiem pielāgotas rūpniecības, piedzīvot lata devalvāciju 2010.gadā, un tad, līdzīgi Argentīnai, desmit gadus mēģināt atkopties.   Godmaņa domāšana kopš 90. gadu sākuma, šķiet, nav mainījusies. Vēl arvien viņš uzskata, ka stipra valūta ar fiksētu maiņas kursu, visa privatizācija un pēc iespējas mazāki nodokļi bagātajiem ir panaceja. Godmanis nerūpējas par sociālo taisnīgumu. PVN pacēla, bet dividenžu izmaksai nodokli nespēj uzlikt, kaut gan tieši tagad būtu īstais brīdis to darīt, lai maksimāli apgrūtinātu peļņas aizplūdi uz ārzemēm. Par progresīvo nodokli vai vismaz samazinātiem sociālajiem nodokļiem mazāk atalgotajiem, vai samazinājumu līdz 20% Godmaņa valdībā neiet ne runas, lai gan lielā mērā šo krīzi ir veicinājušas pārlieku krasās ienākumu atšķirības Latvijā, kuras ir mūsu ļoti ekstrēmās, regresīvās nodokļu politikas rezultāts, kur visbagātākie maksā vismazāk.Priekšlikumus par taisnīgu nodokļu sistēmu, par valsts izšķērdības samazināšanu, par papildus avotiem valsts ieņēmumu palielināšanai mēs esam iesnieguši jau kopš 2008. gada jūnija. Godmaņa valdība pret tiem ir bijusi akla un kurla. Tā vienmēr ir atsaukusies uz bagāto brāļu tiesisko paļāvību, kura nepieļauj progresīvu ienākuma nodokli, nepieļauj uzlikt nodokli par kapitāla pieaugumu un izšķērdīgā patēriņā notriektām dividendēm. Nodokli par lepnām mājām pie ūdeņiem un saparcelētām pļavām. Tāpēc visi šie priekšlikumi ir atlikti vēl uz gadu.Godmanis nekad nav uzskatījis, ka tiesiskā paļāvība attiecas uz pacientu, kuram jau tagad būs jāmaksā 12 lati par katru dienu slimnīcā, kuram kompensējamās zāles vairs netiks kompensētas tādā pašā apmērā, kā līdz šim. Godmanis nekad nav uzskatījis, ka pensionāram ir tiesiskā paļāvība uz pensijas indeksāciju. Tāpēc valdības plāns paredz līdz 15. martam pieņemt visus likumu grozījumus, lai pensiju indeksācijas nebūtu. Šīs ir galvenās atšķirības mūsu plānos.