Pirms divdesmit gadiem 4.maijā cilvēki juta vienotību, lepnumu un patiesu svētku sajūtu, ko nevarēja ne par kādu naudu nopirkt. Šobrīd pēc divdesmit gadiem reti kurš jaunietis var pateikt šo svētku patieso iemeslu, tai pat laikā, lai organizētu ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa – nepieciešami 27 tūkstoši lati, zinātniskās konferences organizēšanai – 30 tūkstoši latu, u.tt., kopā sasniedzot 400 000 latu. Mjā, un šī nauda jārod no budžeta neparedzētiem izdevumiem.
Vai patiešām svētku sajūtu var radīt tikai iztērējot daudz naudas? Kur ir palicis mūsu patriotisms un lepnums par šo valsti?
Manuprāt, vispirms mums katram pašam sev būtu jājautā, ko pirms divdesmit gadiem mums nozīmēja šī Latvijas vēsturē nozīmīgā diena. Ko tā mainīja mūsu valstī?
Piekrītu tiem iedzīvotājiem, kas savos komentāros raksta, ka varbūt 4. maijs ir tā diena, kad galvenais ir kopā sanākšana un vienotība. Katrs pats pie savas automašīnas vai drēbēm var piespraust Latvijas karodziņu, tādā veidā apliecinot savu mīlestību un cieņu pret Latviju. Un arī uz lielo talku varam saorganizēties paši, paņemot līdzi savus atkritumu maisus. Katra pilsēta pati var sapulcināt savus dziedātājus un dejotājus, un vēl iesaistīt dejās citus.
Vēlos atgādināt, ka šie svētki vairāk ir īstena latvieša goda lieta, kas katram liek aizdomāties par Latvijas valsti un tās būtību. Un varbūt, ja mēs atjaunosim ticību, patriotismu un mīlestību pret šo valsti, tad mūsu pēdējos gados emigrējušie tautieši, līdzīgi kā pirms divdesmit gadiem trimdas latvieši, atgriezīsies mājās. Cieņa pret valsti sākas no katra paša un tā kā vērtība tiek ieaudzināta ģimenē. Man šķiet, ka treknajos gados mēs to sākām piemirst. Neticu, ka šīs patiesās svētku sajūtas var nopirkt par naudu.