Pavisam nelielā Igaunijas austrumu daļas ciematā Tormā 1923. gadā uzstādīja pieminekli – somu arhitekta Ivari Antilas radīto ceļos nometušos, pret vairogu atbalstījušos karavīru. Piemineklis tika uzstādīts, lai godinātu Igaunijas neatkarības karu. Karavīra seja bija vērsta pret austrumiem. Kad 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Igauniju, piemineklis tika pagriezts tā, ka karavīrs skatās uz rietumiem. 1942. gadā, kad Igauniju bija ieņēmuši vācieši, piemineklis atkal tika pagriezts ar skatu uz austrumiem. Pēc Otrā pasaules kara beigām karavīrs skatījās uz rietumiem, bet vēlāk to saspridzināja gabalos. Mūsdienās piemineklis ir atjaunots.
Cerības gaisotne
1965. gadā noslēdzās konkurss par memoriāla izbūvi Tallinā tiem, kas mira, aizstāvot Padomju Savienību. Konkursā uzvarēja arhitekta Allana Murdmā un tēlnieka Mati Varika priekšlikums. Mārjamē memoriālu atklāja pēc desmit gadiem, 1975. gadā, un tas ir viens no vērienīgākajiem zemes mākslas (land art) piemēriem Igaunijā. Memoriāla kompozīciju veido divu taišņu krustpunkti. Taisnes ir zemē iedziļināti ceļi, kas tika izmantoti parādēm un ceremonijām. Te dega mūžīgā uguns. Memoriāls paceļas virs Piritas ceļa un paver skatu uz jūru. Memoriāls it kā turpinās aiz Piritas ceļa.
Plašiem un pārliecinošiem žestiem radītais zemes reljefs un tā kompozīcija ar dolomītā izbūvētajām atbalsta sienām un skulptūrām ir iespaidīgi. Jau padomju okupācijas laikā memoriālam bija paredzēts turpinājums, kas netika īstenots. Kad Igaunija atguva neatkarību, līdzās memoriālam daļēji atjaunoja vācu karavīru kapsētu, kas padomju laikā bija iznīcināta. Ierīkots arī piemiņas laukums tiem, kas cīnījās pret padomju karaspēku 1944. gadā.
Mūsdienās memoriāla teritorija īpaši vasarās ir kļuvusi par pilsētnieku atpūtas vietu – te cilvēki skrien, rīko piknikus un bauda saulrietus ar skatu uz Baltijas jūru. Neskaidro memoriāla īpašuma attiecību un valsts ideoloģijas maiņas dēļ vērienīgais komplekss netiek labots un atjaunots. Atsevišķas memoriāla daļas publikai ir slēgtas to sliktā tehniskā stāvokļa un drošības dēļ. Politiķi ik pa laikam izskata priekšlikumus, ka memoriālu atjaunot nav racionāla iemesla, un ierosina to nojaukt.
Igaunijas ekspozīcijai Venēcijas biennālē veltītajā katalogā filosofs un viens no arhitektūras žurnāla Ehituskunst redaktoriem Eiks Hermans raksta, ka kādam spaidu režīmam būtiskie pieminekļi, kad tie kļūst vāji – laika gaitā noveco, lēnām drūp un pārklājas ar sūnām –, automātiski maina ar tiem saistītās negatīvās konotācijas uz pozitīvām. Vieta, kas zaudējusi savu sākotnējo funkciju, atgūst cerības, atjaunotnes un miermīlības gaisotni.
Gudrība un attapība
Igaunijas ekspozīcija Vājais piemineklis/ Weak Monument 2018. gada Venēcijas arhitektūras biennālē bija veltīta gan gāztajiem, gan nekad neuzstādītajiem pieminekļiem, to vietai pilsētvidē un pārdomām par monumentālismu un tā pretstatu, ko igauņi dēvē par vājumu. Ekspozīcijas katalogs sākas ar stāstu par karavīra pieminekli Tormā. Kuratori apgalvo, ka igauņiem nepatīk pieminekļi un varoņi. Pilsētu centros un galvenajos laukumos reti tiek uzstādīti pieminekļi un reti tiek godināti atsevišķi varoņi un viņu izdarītie varoņdarbi. Igaunijas vēsture nav stāsts par atsevišķu cilvēku, bet gan par tautas kopīgi paveikto. Mūsdienu igauņi priekšroku dod dzejai un intimitātei, zinātniekiem un māksliniekiem, nevis monumentālismam un spēka varonībai.
Igauņi iekļaujas kopējā XX gadsimta Rietumeiropas virzībā prom no monumentālisma un vienvirziena varas demonstrācijas. To Igaunijas ekspozīcijas katalogā izseko Eiks Hermans. Viņš XIX gadsimta beigu Nīčes idejām par pārcilvēku kā pretstatu vājajām masām liek pretī jau XX gadsimta 20. gados Valtera Benjamina rakstīto par zaudētāju vēsturi kontrastā uzvarētāju stāstiem, Žila Delēza un Fēliksa Gatarī koncepciju par "mazo" literatūru opozīcijā lielākuma jeb grand literatūrai. Feministu, postkoloniālajās un kvīru teorijās arvien noteiktāk parādās uzskats, ka nav pieminekļu bez ēnas puses.
Eiks Hermans to nosauc par virzību uz antimonumentālismu. Šī virzība ir kā radīta mazajām tautām un nelielajām valstīm, kurām vienmēr spēka vietā bijis jāizmanto gudrība un attapība. Mūsdienu pasaule ir nevis absolūta, bet relatīva. Tā ir orientēta nevis uz rezultātu, bet procesu. Vājums ir spēks – un otrādi. Vājie pieminekļi aizstāj monumentālos.
Trīs draugi kuratori
Igaunijas dalību Venēcijas biennālē rīko Igaunijas Arhitektūras centrs. Tas organizē starptautisku kuratoru un viņu izvēlēto tēmu pieteikumu konkursu, kas risinās divās kārtās. Otrajā kārtā kuratori savas idejas Igaunijas nacionālajai ekspozīcijai prezentē publiski, un parasti kuratoru uzstāšanos var noskatīties arī internetā. Igauņu ekspozīcijas Venēcijā ierasti ir izdevušās. Pat ja tās negūst plašu publicitāti, izvēlētās tēmas ir interesantas. Igauņu veiksmīgākā ekspozīcija bija parafrāze par naftas pārvadu Nordstream starp Krieviju un Vāciju, kas Venēcijā bija naftas caurules fragments starp Vācijas un Krievijas paviljoniem biennāles Dārzos (2008. gadā).
Konkursā par Igaunijas ekspozīciju 2018. gada Venēcijas biennālē uzvarēja trīs jaunu arhitektu pieteikums. Laura Linsi, Rolands Rēmā un Tadeašs Riha satikās, studējot arhitektūru Delftas Tehniskajā universitātē. Laura un Rolands pirms tam arhitektūru studēja Igaunijas Mākslas akadēmijā Tallinā, savukārt Tadeašs Riha – Čehijas Tehniskajā universitātē Prāgā. Tagad visi trīs strādā Londonā dažādos arhitektu birojos. Tieši Delftā jaunie arhitekti iemācījušies pievērst pētniecisku interesi lietām, kas mums visiem ir ikdienā blakus un ko parasti arhitektūras jomā neuzskata par uzmanības vērtām.
Tadeaša Rihas diplomdarbs Delftā bija veltīts tēmai Vājums arhitektūrā. Viņš šo parasti par negatīvu uzskatīto īpašību redz kā arhitektūras iespēju pielāgoties, izdzīvot dažādos scenārijos, būt elastīgai un demokrātiskai. Par pilsētu vairāk stāsta nevis pieminekļi, bet gan to pakājes segums, pilsētas ielu iekārtojums un citas ikdienišķas lietas.
Mūžības mirklis
Kuratoru iedvesmas avots un ekspozīcijas idejas sākumpunkts bija divi novatoriski arhitektūras projekti, kas nekad nav tikuši realizēti. Viens ir krievu mākslinieka un arhitekta Vladimira Tatļina projekts Trešās Internacionāles piemineklim 1919. gadā, kuram vajadzēja apliecināt boļševiku revolūcijas uzvaru Sanktpēterbugā. Tatļins pieminekli bija iecerējis kā 400 metru augstu spirālveida būvi no XX gadsimta sākuma modernajiem industriālajiem materiāliem – tērauda un stikla. Kuratori tam kā pretstatu liek igauņu konceptuālā arhitekta Leonharda Lapina 1973. gadā iecerēto būvi – pieminekli anti-Internacionālei jeb stalli kāda arhitekta drauga ēzelim. Tā ir dēļu konstrukcija, kuras būvniecībā galvenais būtu nejaušība, improvizācija un šķietams haotiskums.
Viens piemineklis paredzēts mūžībai, otrs – mirklim. Igauņu arhitekta ideju par pieminekli anti-Internacionālei gan nevajadzētu uztvert kā Tatļina idejas izsmiešanu. Leonhards Lapins augstu vērtēja 20. gadu krievu konstruktīvistu pieeju arhitektūrai un tās vizuālo izteiksmi.
No Venēcijas uz mājām
Venēcijā Igaunijas ekspozīcija atradās Garibaldi ielas galā, kas ir pa ceļam starp biennāles divām galvenajām izstāžu vietām Arsenālu un Dārziem. Tas ir pa ceļam, bet tomēr dažus soļus nost no pārskrējiena starp Arsenālu un Dārziem. Venēcijā tas nozīmē, ka ļoti daudzi biennāles apmeklētāji blīvajā izstāžu grafikā neapstājas un neieiet apskatīt izstādi. Ekspozīcija atradās kādreizējā baznīcā, kas igauņu izvēlētajai tēmai bija ļoti piemērota telpa. Viņi baznīcas altāra priekšā uzbūvēja pagaidu koka konstrukciju, kas no vienas puses izskatījās kā betona siena. Tās pakājē baznīcas grīdu klāja pelēkais betona bruģis, kas kļuvis par lielu daļu mūsdienu pilsētu ierastāko laukumu un skvēru segumu no piemājas garāžas līdz pilsētas galvenā pieminekļa pakājei. Telpā bija radīta pagaidu vietas sajūta ar sastatnēm, ikdienišķiem un lētiem materiāliem.
Tallinā Igaunijas ekspozīcija atrodas Igaunijas Mākslas akadēmijas galerijā, kurā parasti tiek izstādīti vietējo un ārzemju jauno mākslinieku darbi. Tallinā ir aplūkojami Venēcijas biennālē redzētās ekspozīcijas fragmenti. Biennāles izstāžu parādīšana mājās kļūst par ierastu praksi. Pašlaik Rīgā galerijā ISSP vēl var apskatīt Latvijas ekspozīciju Kopā un atsevišķi (līdz 27. martam), savukārt Helsinku jaunajā Centrālajā bibliotēkā no 20. marta varēs aplūkot Somijas ekspozīciju, kas bija veltīta bibliotēkām un to arhitektūrai.
Ekspozīcija Vājais piemineklis Igaunijas Mākslas akadēmijas galerijā EKA Galerii Tallinā būs skatāma līdz 21. martam.
Informācija: www.artun.ee/en/academy/exhibitions/