Pēdējā laika lielākais notikums Oslo arhitektūras dzīvē ir trešā Internacionālā Arhitektūras Triennāle (3rd International Architecture Triennale), kuras viena sadaļa - Culture of Risk risinājās no 27.septembra līdz 5.oktobrim, bet sadaļa Urban without Urbanity turpinās līdz 12.oktobrim (tā vairāk attiecināma uz studentiem) Triennāle satur vēl vairākus projektus, kā "B-sides - nerealizētu projektu izstāde. Oslo Triennāles pamatizstāde ir apskatāma līdz 17.novembrim DogA (Dizaina un Arhitektūras centrs)
Visintensīvākā daļa praktizējošiem un rakstošiem arhitektiem bija konference, kas notika 28.septembrī un aicināja noklausīties tādus cienījamus profesionāļus kā Cecil Balmond, inženieri no Ove Arup biroja Londonā. Viņš ir strādājis kopā ar izcilākajiem mūsu laika arhitektiem, tādiem kā Alvaro Siza, Rem Koolhaas un Daniel Libeskind. Runātāju starpā bija arī Ellen van Loon no OMA, kas bija vadošā arhitekte Casa da Musica projektam Portugālē.
Triennāles kuratora Gary Bates idejas rīdziniekiem varētu būt interesantas kaut vai tādēļ, ka tieši viņa vadītais Space Group izstrādā daudzfunkcionālu izklaides un atpūtas kompleksu Zaķusalā. Lai kā šis projekts tiktu vērtēts no vietējo profesionāļu puses, tieši Gary ir tas cilvēks, kas rada interesi par Rīgu Oslo, iekļaujot Zaķusalas attīstības projektu arī arhitektūras studentu kursa darbos. (vairāk par projektu var lasīt www.a4d.lv, saite http://www.a4d.lv/notikumi/535 )
Gary Bates uzskata, ka tieši Norvēģija šobrīd atrodas unikālā pozīcijā arhitektūras jomā. Valsts ar ļoti stipru tradicionālo domāšanu. Ja tā spēs uzņemties risku domāt citādi, tai paveras unikālas iespējas, pateicoties iegūtajai ekonomiskajai stabilitātei un drošībai par nākotni. Un tas notiek. Jo arvien vairāk un vairāk arhitektu biroju kļūst internacionāli un strādā ar internacionāliem projektiem, pierādot norvēģu arhitektu īpatnējo domāšanas stilu. Protams, rodas jautājums, cik norvēģiski tad ir lielie biroji kā Snøhetta, kurā liela daļa darbinieku ir ārzemnieki. Un te ir unikālā lieta, kas pozitīvi raksturo Norvēģiju - šajā valstī ilgāku laiku dzīvojošie un strādājošie arhitekti ir ļoti lojāli Norvēģijai. Norvēģijā dzīvojošs amerikānis uzskata sevi par norvēģu arhitektu. Te arī parādās kultūras izaicinājums, par kuru runāja Bates - cik daudzi ir spējīgi izprast un riskēt, lai sasniegtu kaut ko jaunu, jo, protams, nebūt ne visi norvēģi domā progresīvi. Ir daudzi, kuru uzskati ir visai konservatīvi.
Runātāju starpā bija arī krievu arhitekts Aleksandrs Brodskis. Viņš runāja par riskiem, kas ir tuvāki Latvijā praktizējošiem arhitektiem- riskam pārdoties. Riskam sacensībā par veiksmīgākiem projektiem iznīcināt ne tikai savu pilsētu, bet pašam savu pašcieņu. Riskam nevis projektēt , bet pelnīt naudu. Šķiet , ka daudzi jo daudzi arhitekti Latvijā sirgst ar slimību iegut īpašumā pirmo Porsche, un tikai pēc tam domāt, vai viņa projektētajos jaunajos dzīvojamos rajonos ir atrisināta infrastruktūra. Jo viņam pofig. Viņš savā smukajā autiņā var pasēdēt arī sastrēgumos, vedot bērnu uz elitāru skolu pilsētas centrā. (Tāpat jau pēc tam sūtīs bērnu mācīties uz ārzemēm.)
Brodskis stāstīja par pirmo riska grupu Krievijā 90.gados, kad viens no neveiksmīgiem arhitektiem tika atrasts paša projektētas ēkas skurstenī. Norvēģi pasmējās neizpratnē, domādami, ka tas ir kāds krievu joks. Es gan atceros treniņbiksēs tērptos puišus, kas apstaigāja katru topošo veikalu Rīgā 90.gadu sākumā. Tur jau mēs vairs neesam. Un neesam jau arī vēl Norvēģijas riska zonā, kur labklājība sasniegusi tādu līmeni, kas tikai 48% norvēģu jauniešu uzskata, ka dzīvē svarīga ir izglītība. (Fakti no sociologa Ivar Frønes uzstāšanās) Mēs esam ceļā no viena riska uz otru. Pagaidām sēžam sastrēgumā.