"Visas pasaulīgās lietas ir pārejošas. Un definīciju vairs nav," ar šādu secinājumu savas pārdomas rakstu sērijā Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju pirms nedēļas noslēdza mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kalniņa. Filosofs Artis Svece KDi lasītājiem it kā piedāvā atgriezties pie laikmetīgās mākslas definīcijas, tomēr nebūt ne tādēļ, lai atrastu vienīgo īsto un pareizo. Netiešajā polemikā, kas iezīmējas rakstu sērijā, atklājas divas dažādas pieejas: Kalniņa izteicās kā kuratore, kura ir ieinteresēta pašlaik notiekošajā mākslas procesā un, iespējams, pat mākslas darbos, kas vēl nemaz nav tapuši, norādot, ka absurdi ir centieni noteikt mākslas brīnuma robežas pirms tā dzimšanas. Mākslinieka jaunradē definīcijām tiešām nav izšķirošas nozīmes. Svece pārdomā topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nosaukumu un aicina saukt palīgā filosofus, kas gadu simtiem to vien darījuši kā domājuši par jēdzieniem. Tomēr pārsteidzošā kārtā abi autori ir vienisprātis, ka tieši laikmetīgās mākslas muzejs ir vieta, kurā varētu satikties dažādas pieejas, cita citu neizslēdzot, bet veidojot auglīgu sarunu. Raksta pamatā ir priekšlasījums ABLV Charitable Foundation desmitgades jubilejai veltītajā simpozijā Cross-Training. 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju 9. septembrī.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Viena no studiju laika psiholoģiskajām traumām man ir eksāmens pie (ne filosofu) pasniedzējas, kura cita starpā pajautāja: "Kas ir domāšana?" Neviens nevarēja atbildēt. Viņa gana labvēlīgi pavīpsnāja: "Kā tad jūs, filosofi, nezināt, kas ir domāšana?" un noskaitīja kaut kādu definīciju. Toreiz man šķita – tiešām, filosofiem taču būtu jāzina, kas ir domāšana! Tagad saprotu, ka mūsu nezināšana bija jēdzīgāka par viņas definīciju. Vienlaicīgi jāatzīst, ka šobrīd droši vien varētu piedāvāt vismaz stundu garu atbildi uz šo jautājumu.
Sokrata lāsts
Cilvēkiem, kuri profesionāli nodarbojas ar filosofiju, abstraktu jēdzienu definēšana ir daļa no ikdienas. Iespējams, tā ir Sokrata dāvana vai lāsts, ko saņēmusi mantojumā Rietumu filosofiskā tradīcija, un līdz ar to ieguvusi darbu – nākt palīgos ikvienam, kurš to vai citu iemeslu dēļ ir nolēmis definēt kādu jēdzienu, tad atklājis tā daudznozīmību, apmulsis un ir gatavs mest plinti krūmos. Šādās reizēs lieti noder filosofi, kas iedzimto tieksmju vai mācībās iegūto ieradumu dēļ ir ar mieru šo grūto un nepateicīgo darbu darīt, dažkārt pat gadsimtiem ilgi turpinot domāt, kas ir brīvība, laime, cilvēks, dzīvnieks, literatūra, māksla utt. Protams, ne visi aicina filosofus palīgos. Biežāk sastopama stratēģija – kaut kādu formulējumu "sapačkāt" un tad no filosofiem noslēpt, jo "viņi jau visu lieki sarežģī".
Dažkārt patiešām sarežģī. Jo dažkārt ir diezgan viegli prognozēt, ar ko definīcijas meklējumi varētu beigties, teiksim, ne ar ko. Tomēr dažkārt ir vērts nesteigties sasniegt mērķi, bet pārdomas par jēdziena nozīmi izmantot, lai visu ko pamanītu, aizdomātos līdz tam, kas agrāk nav ienācis prātā.
"Laikmetīgā māksla", manuprāt, ir viens no šādiem jēdzieniem. Var jau saprast institucionālo vajadzību definēt laikmetīgo, moderno, klasisko vai vēl kādu mākslu. Piemēram, cilvēkiem, kuri veido laikmetīgās mākslas muzeju, jābūt spējīgiem atbildēt, kas tad viņu muzejā būs, un gluži dabiski atbilde tiek meklēta laikmetīgās mākslas izpratnē. Atzīties, ka muzeja kolekcijas robežas ir patvaļīgi noteiktas, nav pieklājīgi: "Zināt, kas ir laikmetīgā māksla? Nu, tāda māksla arī būs mūsu muzejā!" Tomēr galu galā tās patiešām ir patvaļīgas. Var izvēlēties arī izsmalcinātāku apzīmējumu – šīs robežas ir institucionāli noteiktas, proti, kā muzeja veidotāji izlems, tā arī būs.
Citādi nevar būt, tāpēc ka laikmetīguma nozīme ir neglābjami izplūdusi. Tāpēc ka tā ir situatīva, tāpat kā vārdam "šeit". Iedomājieties, jūs zvanāt paziņam un jautājat: "Kur tu atrodies?" Un viņš atbild: "Šeit!" Ar laikmetīgo mākslu ir līdzīgi. Var, protams, iezīmēt trajektoriju, kā nosacītais "šeit" punkts pārvietojas telpā, bet šaubos, vai ir iespējams atrast šīs trajektorijas sākumu, pirmo "šeit" jeb pirmo mākslas darbu, kurš ir "laikmetīgs" un tieši pirms kura atrodas pēdējais "nelaikmetīgais" mākslas darbs.
Tas nenozīmē, ka šis jēdziens ir bezjēdzīgs. Tas ir noderīgs dažādās situācijās dažādiem nolūkiem. Ir cilvēki, kuri to izmanto kā ordeni: "Un šim darbam es piešķiru laikmetīgā mākslas darba goda nosaukumu!" Ir cilvēki, kuri to izmanto kā zīmodziņu vai papīra aproci, kuru uzliek pie ieejas ekskluzīvā klubā, – tie, kam šīs aproces nav, balli var skatīt tikai caur logu. Mākslas pasaules ikdienai neapšaubāmi piemīt savs cilvēciskās komēdijas aspekts. Visbeidzot, ir cilvēki, kuri jēdzienu "laikmetīgs" izmanto kā karogu, ap kuru pulcināt īsteni ticīgos. Tas, ka šie nošķīrumi ir gan triviālā, gan dziļākā nozīmē patvaļīgi, proti, nav universāli pamatojama principa, kā nodalīt laikmetīgo no citām mākslām, nenozīmē, ka pret tiem būtu jāizturas nenopietni.
Pavērsiena periods
Viens no paņēmieniem, kā meklēt jēdziena nozīmi, ir jautāt, kā tas radies. No vienas puses, jēdzienu "laikmetīgā māksla" un "laikmetīgās mākslas muzejs" vēsture ir tieši tik komplicēta, lai nāktos secināt, ka nekāda skaidri nosakāma sākumpunkta nav (sk. Pedro Lorentes grāmatu The Museums of Contemporary Art: Notion and Development. Cita starpā autors norāda, ka šo jēdzienu nozīme ir atšķirīga, piemēram, ASV, Francijā vai Itālijā). No otras puses, nozīmi var skaidrot, meklējot mākslas vēsturē pavērsiena punktus, kas radījuši nepieciešamību pēc jauniem apzīmējumiem. Un, manuprāt, šāds pavērsiena punkts vai drīzāk periods diezgan skaidri iezīmējas mākslas vēsturē. Tas nav Otrais pasaules karš, kuru dažkārt izmanto, lai fiksētu laikmetīgās mākslas sākumu. Drīzāk runa ir par XX gadsimta sešdesmito gadu otro pusi un septiņdesmito sākumu, kad Rietumu mākslā nostiprinās paaudze, kas zināmā mērā pretstata sevi iepriekšējiem revolucionāriem – modernistiem. Šajā laikā modernisms kļūst "klasisks", cienījams, dārgs, piejaucēts, komerciāls. Piemēram, Lielbritānijā Pikaso kļūst par kulta figūru 1960. gadā, kad Teita galerijā apskatāma grandioza viņa mākslas retrospekcija. Izstādei ir rekordliels apmeklētāju skaits, pārdots 300 000 pastkaršu un 92 000 katalogu, atklāšanas ballē piedalās 2000 viesu, kam piedāvā sangriju un eksotisku spāņu zemnieku ēdienu – paelju. Jaunās paaudzes māksliniekiem, it sevišķi tiem, kurus vadīja sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem raksturīgā ideoloģiskā degsme, droši vien bija nepieciešams jauns vārds, modernisms bija old school, novecojis, to nomainīja "laikmetīgā māksla".
Ja šī versija par jēdziena vēsturi ir ticama, skaidrs, kāpēc nav produktīvi mēģināt saprast, kas ir laikmetīgā māksla, analizējot vārdu "laikmetīgs". Jēdziena saturs ir tā funkcija – norobežot, norādīt uz atšķirību no iepriekšējā –, un nekas vairāk.
Te arī nākamās problēmas, ar kurām saskaramies, mēģinot iezīmēt, kas ir jāizstāda mūsu laikmetīgās mākslas muzejā. Viena lieta, ka Latvijas māksla neattīstījās sinhroni ar Rietumu mākslu, tāpēc tās pavērsieni ir citi. Dumpis pret modernismu Latvijas mākslā, manuprāt, tā arī nenotika. Vienkārši tāpēc, ka bija daudz būtiskāki "ismi", pret kuriem dumpoties. Tomēr vēl svarīgāk – mūsu laikmeta cilvēkiem ir diezgan grūti identificēties ar sešdesmito un septiņdesmito gadu mākslas dumpiniekiem. Dažādu iemeslu dēļ, taču arī tāpēc, ka laika distance dara uzskatāmu saistību starp laikmetīgo un moderno mākslu. Tas, kas to dienu lieciniekiem šķita kā pārrāvums, mums izskatās pēc mezgla plašā tīklojumā. Atbilstoši jebkurš nošķīrums starp moderno un laikmetīgo mākslu ir uztverams tikai ironiski – uz to var atsaukties, bet apzinoties, ka tas ir nosacīts.
Sadursmju sfēra
Jāsaka, pats nosaukums "laikmetīgās mākslas muzejs" ietver zināmu ironiju vai pretrunu. Kad radās pirmie muzeji, to uzdevums bija ierobežotā formātā atspoguļot pasauli, kosmosu, labāko, ko cilvēks ir radījis. Arī laikmetīgās mākslas muzejā ekspozīciju var veidot kā mikrokosmu, kurā ir sava kārtība un harmonija. Gluži kā enciklopēdijā mākslas darbi sakārtoti pa desmitgadēm, stiliem, virzieniem, hronoloģiskā secībā uzskaitīti pavērsieni. Vienīgi šāds muzejs ir arī apliecinājums tam, ka dumpis nav izdevies, – no revolūcijas palicis tikai piemineklis revolucionāriem un vēsturnieku sakrātie nostāsti par varoņiem. Arī viņi ir beiguši turpat, kur modernisti.
Tomēr, manuprāt, ir arī cita iespēja. Ekspozīcija, kas nemēģina atdzīvināt dumpi pret klasisko mākslu vai modernismu, bet vienlaikus arī nemēģina mākslinieku eksperimentus sakārtot harmoniskā universā vai sistemātiskā katalogā.
Šeit ir vērts atgriezties pie jautājuma, kas ir muzejs. Ideja, ka muzejam ir jābūt kā mikrokosmam un vienlaicīgi jākalpo par mūzu mājvietu, nav nekur zudusi. Tomēr jābūt ļoti naivam, lai mūsdienās uzskatītu, ka muzejs ir burtiski realitātes spogulis vai ka ir kaut kāda ideoloģiski neitrāla labas mākslas izpratne. Pārāk daudz ir pierādījumu par pretējo. Vienlaicīgi es negribētu piekrist, ka muzejs ir vienkārši ideoloģisks rīks, ar kuru tiek producēti vēstījumi par tautas identitāti, pareizo vēsturi vai nepieciešamību samierināties ar pastāvošo kārtību. Man interesantāka šķiet itāļu marksista Antonio Gramši doma, ka tādas institūcijas kā prese vai baznīca nevis vienkārši sludina kādas sociālās grupas ideoloģiju, bet drīzāk funkcionē kā sadursmju sfēra, kurā notiek ideoloģiju spēkošanās un konkurence. Tādā ziņā arī muzejs atrodas uz frontes līnijas, kur notiek ideju, stāstu un ideoloģiju cīņas. Tāpēc muzeju ekspozīcijas reti kad ir idejiski tīras, tās parasti ietver kompromisus, kas rodas kaulēšanās rezultātā, un šī kaulēšanās nebeidzas ar ekspozīcijas izveidi, bet turpinās recenzijās, apmeklētāju piezīmēs, darbinieku diskusijās un galu galā izpaužas tajā, kā ekspozīcija laika gaitā transformējas.
Var, protams, šo muzeja aspektu mēģināt apslēpt, bet var arī ekspozīciju apzināti veidot kā sfēru, kurā šie konflikti visā savā krāšņumā atklājas. Manuprāt, laikmetīgās mākslas muzejs šādai pieejai ir īpaši piemērots. Tāpēc, ka dumpji, konflikti, nošķīrumi un atzarojumi lielā mērā veidojuši laikmetīgo mākslu un noteikuši tās attīstības dinamiku. Sākot jau ar modernā un laikmetīgā nošķīrumu.
Turklāt šādā muzejā varētu atļauties izstādīt ne tikai laikmetīgo mākslu. Kolekcijas veidošanas principus varētu balstīt mākslas saturā un tās kontekstā, nevis palienēt no enciklopēdistiem vai filatēlistiem (kuru uzdevums sakrāt, teiksim, visas Latvijas pastmarkas). Šādā muzejā varētu izstādīt ne tikai eksperimentālo, bet arī komerciālo mākslu, lai uzrādītu šo mākslas veidu nošķīrumu un sava veida pretstatījumu. Ne tikai augsto, bet arī populāro, ne tikai profesionālo, bet arī naivo un amatierisko, ne tikai netveramo un gaistošo, bet arī priekšmetisko, ne tikai revolucionāro, bet arī konservatīvo, ne tikai laikmetīgo, bet arī moderno mākslu. Apmeklētāju skatienam atklātos nevis viena milzu kauja, bet sarežģīta stratēģiju spēle. Turklāt nav jau jāpaliek pie pāriem, binārajām opozīcijām vai dialektiskām triādēm. Kombināciju skaits vismaz teorētiski ir neierobežots.
Protams, arī šajā gadījumā runa ir par muzeju, kas kaut ko vēsta, ne tikai neitrāli atrāda. Pats ekspozīcijas princips ir vēstījums. Un nedomāju, ka praktiski varētu iztikt bez kuratora, kas izvēlas, kurus darbus ir vērts likt līdzās, lai ekspozīciju būtu interesanti skatīties. Tomēr, manuprāt, šāda ekspozīcija rosinātu daudzveidīgākus mākslas lasījumus nekā enciklopēdiskais muzejs un tā labāk atbilstu arī laikmetīgās mākslas garam. Arī šāda ekspozīcija pulcētu pagātnes cīņu veterānus, tomēr verdikts par cīņas jēgu un iznākumu nebūtu nepieklājīgi skaidrs.