Viens, divi, trīs, sākam! – man aiz muguras noskaita grupas Pienvedēja piedzīvojumi dziedātājs un basģitārists Māris Žigats, tikko kā esmu atstājis tās mēģinājumu telpu. Kamēr atvadāmies, viņš jau ir paspējis uzkārt plecā akustisko basģitāru, Aldis Lunde – savu ģitāru, un mūziķi sāk mēģināt pusakustisko dziesmu nākamajā rītā paredzētajai vizītei radio. Nu jau viņi ir profesionāļi, kuri arī uz skatuves droši vien būtu gatavi sākt spēlēt bez ilgas kavēšanās.
Gandrīz pēc gada klusēšanas Sabilē dzimušais trio Pienvedēja piedzīvojumi, kas bija Latvijā pirmā tā sauktā alternatīvā rokgrupa, kuru pamanīja un izdeva viena no tolaik lielākajām ierakstu kompānijām, atkal ir aktīvs. Pirmais atgriešanās koncerts notika vasarā festivālā Klang!, savukārt lielais 20 gadu jubilejas koncerts gaidāms klubā Palladium 3. oktobrī. Pēc septiņu gadu pārtraukuma mūziķiem beidzot gatavs jauns albums. Bundzinieks Pēteris Lunde atzīst, ka šā albuma dziesmas radušās pirms vairākiem gadiem. "Šķiet, apaļā jubileja vasarā lika mums sarosīties un beidzot sākt šo dziesmu ierakstīšanu," saka Pēteris, kurš vienīgais no Pienvedēja piedzīvojumiem spēlē arī citās grupās (agrāk Mofo, tagad The Sound Poets un Laika suns), un šī pieredze viņam liek paskatīties kritiskāk uz to, ko dara Pienvedēja piedzīvojumi.
Spaiņi un kasetes
Kaut kādu gaisā virmojošu sociālu apsvērumu dēļ sarunas sākumā pārrunājam mūsdienu un mūsu paaudzes skolu atšķirības. Aldis izlasa ziņu, ka tagad cilvēktiesību pārkāpums, par ko var iesūdzēt tiesā, skaitās skolotāja prasība bērnam notīrīt tāfeli. Māris uzreiz domā sev raksturīgi racionāli: "Ko bērnam iemāca, liekot nokopt aiz cita? Būt strādniekam. Taču – ja vecāki audzina savu bērnu par priekšnieku? Viņam ir augsta līmeņa izcelsme, zilās asinis, bet kas ir skolotājs?"
Visi atceramies, ka toreiz, kad mēs bijām bērni, skolēniem bija jādežurē ēdnīcā un jānovāc netīrie trauki, no tiem ar karoti šķūrējot citu neapēsto nekad nemazgātos atkritumu spaiņos, kurus pēc tam veda uz kolhozu izbarot cūkām. Māris, kā vienmēr lūkojoties no savām racionāli ironiskajām pozīcijām, piebilst: "Toties varēja kārtīgi pieēsties. Un, redzi, normāli cilvēki no mums izauguši. Kaut gan daļa mūziķus par normāliem cilvēkiem neuzskata, tāpat kā mūzikas žurnālistus, kuri pat nav pratuši kļūt par mūziķiem."
Jubilejas reizē aicinu Māri un Aldi atcerēties pašu grupas sākumu, viņi stāsta ļoti labprāt, jo, šķiet, par to sen neviens nav interesējies. Vikipēdijā informācija par grupu ir visai skopa. Kurš tad pierakstīs vēsturi? Pietiek jau ar to, ka pašiem nav saglabājušies pat savu pirmo divu 1995. gadā kasetēs izdoto albumu Nelaiks un Gumijas līme ieraksti un arī studijas oriģināli ir pazuduši. Tos gan viņi uzskata tikai par demo ierakstiem, bet arī savu pirmo oficiālo kaseti Cilvēks ar trepēm (1996), ko jau izdeva Mikrofona ieraksti, Māris nesen ieguvis ceļā, par ko vēsturei labāk paklusēt.
"Bija pelēcīgs rudens, tāpat kā pašlaik," atceras Aldis, kurš 1994. gadā kopā ar Māri regulāri gājis pie drauga, kuram, kā jau jūrniekam, Sabilē pirmajam bijis satelītšķīvis – tolaik vienīgā ierīce, ar kuru varēja skatīties milzum daudz ārzemju televīzijas kanālu. Kādā no MTV alternatīvās mūzikas raidījuma 120 minūtes (to rādīja pārsvarā vēlos vakaros vai naktīs) skatīšanās reizēm ieraudzījuši grupu Morphine. "Bezladu bass ar divām stīgām, saksofons un bungas – trijatā viņi tur kapāja. Bundzinieks stāvēja kājās. Iedvesmoja nevis tieši tas muzons, bet tas, ka ar tik netradicionālu pieeju muzons tāds riktīgi grūvīgs! Radās doma: mož, uztaisām Latvijā kaut ko tādu – tikai bungas un bass. Mēs ar Māri staigājām uz kultūras namu, kur vietējai šlāgergrupai bija aparatūra – viņi mums to ļāva izmantot," ar aizrautību stāsta Aldis.
Māris papildina, ka patiesībā viņi vienkārši plēsuši instrumentus, kas kultūras nama džekiem, protams, nav paticis. Vēlāk pirms tam tikai bungas spēlējušais Aldis savu draugu metālistu iespaidā paņēmis rokās ģitāru, sācis trinkšķināt un iemācījies pirmos akordus, sapriecājies, ka kaut kas sanāk, un vietu pie bungām uz visiem laikiem ieņēmis viņa jaunākais brālis Pēteris. Tas, ka bļaut mikrofonā sācis tieši Māris, esot bijis likumsakarīgi – Pēteris ar pilnu atdevi nodevies bungošanai, kas, kā pats saka, kļuva par viņa atkarību, Aldis koncentrējies ģitārspēles apguvei, savukārt Māris jau iepriekš bija dziedājis grupā Pavisam nezināma laboratorija kopā ar Kasparu Rolšteinu.
Ļoti daudz šņāceņu
Jaunveidotais trio ar lielu aizrautību spēlējis katru dienu. Joprojām mainījušies ar instrumentiem. Vēl tagad mēģos šad tad pamainoties, jo bieži vien tā rodoties interesantas idejas. Spēlējuši arī Nirvana dziesmas, un pašiem bijis prieks, ka sanāk. Vēlāk draugi no Vācijas atveduši kasetes ar Smashing Pumpkins, Rage Against the Machine un Pantera mūziku. To visu mūziķi uzsūkuši, izņemot šajos ierakstos pašsaprotamo angleni, un tomēr palikuši pie latviešu valodas. "Tā ir ļoti grūta, praktiski nedziedama, mums ir ļoti daudz šņāceņu, taču valodu – tāpat kā vecākus – neizvēlas. Iedomājies, cik tev ir jābūt izglītotam kādā svešvalodā, lai varētu rakstīt tajā tekstu, kurā ir kaut kāda ziņa, emocija, stāsts! Mēs reiz ierakstījām dziesmu angliski vienam Vācijas leiblam. Tā neaizgāja, un mēs par to neiespringām. Mēs divdesmit gadu esam ļāvuši lietām ritēt savu gaitu. Ir lietas, kuras tu nevari pats noštopēt. Ja tev ir dots kāds talants, kāda dāvana, tev nav tiesību pašam pieņemt lēmumu, vai tu ar to kaut ko gribēsi vai negribēsi darīt," bezmaz kā sludinātājs, kurš tic kādam augstākam spēkam, izsakās Māris. Tajā pašā laikā viņš paironizē par U2 dalībniekiem, kuriem "kristietība laužas ārā pa malu malītēm", un Bono ļoti mīlot pamācīt cilvēkus, kā dzīvot.
Arī Māris ir pamācošs, uzsverot, ka dabas dāvanas pašas par sevi neko negarantē. Pateicoties mērķtiecībai, Pienvedēja piedzīvojumi jau ar savu pirmo, mēģinājumā ar parastu magnetofonu ierakstīto dziesmu līmeni izpelnījās uzaicinājumu spēlēt Igo klubā Utt. Liepājā (Igo viņi dēvē par savu krusttēvu), un jau pirmajā koncertā bijušas ovācijas, kas deva stimulu turpināt. Āķis lūpā! Drīz vien sekoja festivāli Sinepes un medus, Rock Summer un Liepājas dzintars, kurā nācās sacensties ar Prāta vētru, Līviem un Lādezeru; Bildes, kur viņi uzreiz tika iekļauti nevis jauno, bet jau pieredzes bagāto grupu koncerta sarakstā, kaut jutās kā sīkie, kuri vēl neko nesaprot.
Nelabais iz Daugavas
Grupas ceturtajā dzimšanas dienā iznāca albums, kurā Pienvedēja piedzīvojumu dziesmas spēlēja vairākas citas grupas, savukārt 2007. gada albums Rīga ir gatava ir ar politisku vēstījumu. "Tāda jau ir tā teika! Nelabais iznāk no Daugavas ārā un gailim prasa: vai Rīga ir gatava? Gailis atbild, ka nav, – vēl ceļas. Nelabais iet atpakaļ Daugavā, jo tad, kad gailis atbildēs, ka ir tā Rīga gatava, tā nogrims. Ņemot vērā visu to politisko situāciju, mēs sapratām, ka Rīga sen ir gatava – nogrimusi mēslos, melos –, un trekno gadu iespaidā mēs arī uzrakstījām to albumu, kas ir ļoti politisks, taču daudzi to nav piefiksējuši," brīdinošā tonī saka Māris. Tomēr, šķiet, jautājumam, vai viņš pats būtu gatavs doties politikā, sekotu noraidoša atbilde.
Radiostacijas vadītāja postenī Māris jau ir apdedzinājies, un labi, ka pats apzinās sev piemērotāko vietu – uz skatuves, pie mikrofona, dziedot lieliskas dziesmas un spēlējot piecstīgu basģitāru. Savulaik viņam bijušas tikai trīs stīgas, taču arī tas bija par vienu vairāk nekā Markam Sendmenam, basistam no Pienvedēja piedzīvojumu pirmā iedvesmas avota – grupas Morphine.
Pienvedēja piedzīvojumi
Koncertzālē Palladium 3.X plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā un www.palladium.lv EUR 15