Norvēģu trio A-Ha Latvijā pirmoreiz uzstājās Mežaparka estrādē 2002. gadā, un jau tolaik viņi bija savā trešajā desmitgadē iesoļojuši popmūzikas veterāni, bet šodien A-Ha veterānu statuss pielīdzināms tam, ko, piemēram, The Rolling Stones bija sasnieguši jau deviņdesmitajos gados, uzstājoties Tallinā. Laiks šķiet apstājies, bet patiesībā tas skrien nemanot – savulaik dažādās aptaujās par pasaules skaistāko vīrieti atzītais A-Ha solists Mortens Harkets šoruden svinēs piecdesmit deviņu gadu jubileju, bet viņa nogurums uz skatuves 17. jūlijā Siguldas pilsdrupu estrādē šķiet krietni lielāks nekā vienam otram vecākam skatuves māksliniekam – piemēram, jau pieminētajam Nikam Keivam vai Leonardam Koenam, kurā bija daudz vairāk enerģijas arī tuvu astoņdesmit gadu slieksnim.
Protams, visus nevar vērtēt pēc vienas un tās pašas mērauklas - nav obligāti jāgorās publikas priekšā un jāskraida pa skatuvi kā Deivam Gahanam no Depeche Mode, bet Harkets izskatās kā nomaldījusies, gandrīz piespiedu kārtā uz skatuves nokļuvusi lelle, kuras jaudīgais balss aparāts joprojām darbojas nevainojami, bet šķiet, ka viņam pašam tas vairs nesagādā daudz prieka.
Ak jums mani šeit vajag? Ok. Es varu arī izkāpt no Mercedes busiņa ar tumšiem stikliem, uznākt uz skatuves noskrandušos melnos džinsos, lai neizskatītos tāds pats kā vienā no iepriekšējām turnejām – elegantā uzvalkā, kas varbūt lika pārāk uzspēlēt pašpārliecinātību, kuras vairs nav, uz mirkli pacelt saulesbrilles, lai parādītu savas acis, bet uzreiz tās atkal noslēpt, un padziedāt dziesmas, ar kurām klausītājiem saistās sentimentālas atmiņas,
atšķaidot tās ar jaunākām, kas nebūt nav sliktas, bet ar to vien nepietiek, lai tās kādam, izņemot pašus mūziķus, būtu vajadzīgas. Skarbā patiesība ir tāda, kāda tā ir – skaisti novecot ir jāmāk, bet Harketam, šķiet, vēl ir jāiemācās sadzīvot ar to, ka viņš vairs nav tāds kā pirms gadiem desmit, divdesmit, trīsdesmit…
Protams, šodien A-Ha uz skatuves sen vairs nav trio – dziedātājam Harketam un par viņu ar dzīvi, šķiet, krietni apmierinātākajiem ilggadējiem skatuves partneriem – ģitāristam, galvenajam dziesmu autoram Polam Vaktāram-Savojam un taustiņinstrumentālistam Magnem Furuholmenam, ir nopietna “aizmugure” uz paaugstinājuma - meiteņu stīgu trio, papildus taustiņinstrumentālists, basģitārists un bundzinieks, kuru drīzāk varētu dēvēt par koncerta galveno varoni nekā jebkuru no pārējiem – viņa ritmiskie zīmējumi vietām šķita interesantāki nekā viss pārējais, kas skanēja no skatuves.
“Zodiaks bija labāks...” - kāds apmeklētājs, dodoties uz izeju, īsi pa telefonu atreferē koncerta iespaidus. Atliek viņam tikai piekrist - Jānis Lūsēns ar atjaunoto instrumentālā Zodiaka sastāvu (Mārtiņš Linde, Mārcis Auziņš, Jānis Lūsēns juniors) kā iesildītāji ar visā milzīgajā Padomju Savienībā savulaik skanējušajām kompozīcijām patiesi muzikāli iepriecināja daudz vairāk nekā A-Ha. Piedod, Morten! Pasveicini Oslo.
maksis
Li
Frants