"Laikā, kad visu iespējams "nokačāt" internetā, īsta operas vai simfonijas komponēšana ir liels retums, un komponisti, kuri sēž un turpina sacerēt mūziku, ir visīstākie "podvižņiki". Akadēmiskajai mūzikai šodien vairs nav maģistrāla attīstības ceļa un pēc Šostakoviča vairs nav izcilu simfoniķu. Visvairāk nepieciešama jaunu, izcilu komponistu rašanās," uzskata Krievijas Valsts akadēmiskā Lielā teātra galvenais diriģents Aleksandrs Vederņikovs, kurš šonedēļ diriģē šī teātra viesizrādes Latvijas Nacionālajā operā un galā koncertu Dzintaru koncertzālē 20.jūnijā.
Šovakar viesis diriģēs Leonīda Desjatņikova un Vladimira Sorokina operu Rozentāla bērni. 21. un 22.jūnijā sekos P.Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins izrādes. "Tie ir mūsu teātra darbības divi virzieni - mūsu klasika un jaunrade, jo Rozentāla bērni bija Lielā teātra pasūtījums," paskaidro diriģents.
Troksnis ap jauno
"Tas bija grūts, bet brīnišķīgs jaunas operas dzimšanas brīdis," diriģents atminas ap operu savērpto troksni. Protestētāji bija gan pie teātra, gan operas autoru un teātra ģenerāldirektora mājām, paužot sašutumu, ka mūsdienu Krievijas ainavā, kurā darbojas piecu komponistu - Vāgnera, Čaikovska, Mocarta, Verdi un Musorgska - kloni, iekļauts prostitūtu koris. Iemesli gan bijuši dziļāki un saistīti nevis ar mākslu, bet gan ar cīņu, kurš vadīs finansiāli vērienīgos Lielā teātra restaurācijas darbus.
"Ja jaunas operas nerodas, tad jājautā par žanra likteni. Patiesi izcilas operas top arvien retāk, šī ir veltījums ievērojamajiem iepriekšējo laiku operu komponistiem," A.Vederņikovs arī operas nākotnē raugoties optimistiski.
Jau septiņus gadus pavadījis Lielā teātra galvenā diriģenta amatā un būdams tā ilggadējā solista, dziedātāja Aleksandra Vederņikova dēls, viņš labi zina, cik konservatīva ir publika. "Tā nedodas uz operu, lai tur uzzinātu ko jaunu, viņi grib to, ko jau daudzreiz dzirdējuši. Tomēr Rozentāla bērniem ir sava publika. Kāda jauniete jau ceturto reizi speciāli atbraukusi no Orenburgas (pilsētas aiz Urāliem), lai to noskatītos. Šī darba popularitāte tikai augs, kad skatītāji dziļāk izpratīs tā jēgu."
Ar jauno operu saistītā pieredze diriģentam nešķiet traumatiska. "Doniceti laikā jaunas operas tapšana nebija nekas sevišķs, viņam pasūtīja vairākas gadā. Bet šodien ir jābūt svarīgam iemeslam, lai rastos jauna opera. Rozentāla bērnu gadījumā tāds bija divu lielu mākslinieku - Desjatņikova un Sorokina - sadarbība." Vederņikovam bieži piedāvājot jaunu operu idejas: par Faberžē vai Katrīnas Otrās mīļākajiem, taču, "jei bogu, es neuzskatu, ka tas būtu iemesls jaunas operas radīšanai mūsu dienās". Vēlme pasūtīt operu slavenajam amerikāņu minimālistam Filipam Glāsam esot zudusi brīdī, kad komponists pie brokastu galda pateicis: "Ziniet, es pēdējā laikā katru gadu uzrakstu pa operai."
Bet par skandālu, ko presē ap Jevgeņija Oņegina jauniestudējumu Dmitrija Čerņakova režijā sacēla sadusmotā XX gs. operdīva Gaļina Višņevska, viņš tikai pasmejas: "Ja es aizietu uz teātri vai kino un man kaut kas nepatiktu, kāpēc visiem tas būtu jāzina? Visiem valstī? Tā ir tikai PR tehnoloģija," tā diriģents.
Drosme reformām
Jau divus gadus turpinās pēc A.Vederņikova iniciatīvas sadarbībā ar Maskavas filharmoniju ieviestie Lielā teātra orķestra simfoniskie koncerti. Tie ir publikas pieprasīti, izveidots pat abonements. "Lielā teātra orķestrim, korim, solistiem tā ir iespēja paplašināt radošo spektru un auditoriju - ierodas simfonisko koncertu klausītāji, kuri uz teātri agrāk nenāca. Tas, ka valsts lielākā operteātra orķestris ilgstoši neiesaistījās simfoniskās mūzikas tirgū, man nelikās normāli," atzīst diriģents.
Ciktāl tik vērienīgā iestādē viņam izdodas īstenot savas mākslinieciskās ambīcijas? "Iespēju ir gana, taču traucē padomju mantojums darba organizācijā un valsts likumdošanā. Teātris ir liela, visai mazkustīga un birokrātiska struktūra, kuras darbību vēl bremzē likumdošanas sistēma. Tā nerēķinās ar starptautiska kalibra operteātra specifiku. Nauda nav problēma, bet gan tas, ka gandrīz viss izrādās aizliegts. Ja ārzemju solistu honorārs sasniedz 3000 eiro, jārīko iepirkuma konkurss! Nevaram atlaist mūziķus, kuri spēlē slikti." Viss, ko izdodoties sasniegt, ir nevis pateicoties, bet spītējot apstākļiem, kur prioritāte ir nevis radošais darbs, bet darbinieku sociālās intereses. Arī strādājot Nīderlandē pārliecinājies: ja uz noklausīšanos atnāk kāds, kas spēlē krietni labāk - komisijā sēdošie orķestra pārstāvji viņu uz vietas "atšūs". Pamēģini nu uzlabot orķestra kvalitāti!
Kāds būtu Vederņikova operteātra ideāls? "Nevis repertuāra, bet staggione tipa teātris, kas ik sezonu maina iestudējumus, neaprobežojoties tikai ar pašu resursiem. Šāda sistēma ir daudz perspektīvāka, tajā nav putekļainas rutīnas. Bet nepieciešamas lielas reformas, kas nozīmētu arī beigas pastāvīgai operas trupai. Par to nav jārunā, tas vienkārši jādara! Paskatīsimies. Ja izdosies - labi, ja ne - tad nav jēgas turpināt darbu teātrī, ja nevaru paveikt to, kas nepieciešams?"
Atliek gaidīt, kā mainīsies Lielais teātris pēc ēkas restaurācijas, ko cer pabeigt 2009.gada rudenī.