Reiz, stāstot par savu albumu Neizteiktie vārdi, kur vai katrai no mūsu mūzikas arhīviem ņemtajai dziesmai bija Alfrēda Krūkļa vārdi, džeza dziedātāja Inga Bērziņa šo dzejnieku jokojot nosauca par agrāko laiku Guntaru Raču. Ar Krūkli Raču salīdzina pat maestro Raimonds Pauls: "Senāk es viņu saucu par Puškinu, bet nu tas vairs nav aktuāli, ir izaudzis... Ja nopietnāk - Krūklim arī bija tas vienkāršais, sentimentālais piegājiens. Viņam to daudz pārmeta, bet vispopulārākie dziesmu teksti bija tieši viņam, citiem tā nesanāca. Un vispār – no Liepājas jau bez talanta neviens nenāk."
Visu zvaigžņu parāde
Tikai tā! – populārās Liepājas brāļu dziesmas un neoficiālās festivāla Bildes himnas vārdā ar piebildi Guntars Račs un draugi nosaukts arī Rača piecdesmit gadu jubilejas koncerts, kas notiks Arēnā Rīga 27. martā. Dziesmas ar Rača vārdiem izpildīs tāds zvaigžņu sastāvs, kāds vienā koncertā nav redzēts bieži - Raimonds Pauls, ar kuru kopā Račs sarakstījis vairāk nekā 300 dziesmu, Laima Vaikule, Prāta vētra, Igo, Uldis Marhilevičs, Aija Andrejeva, Olga Rajecka, Putnu balle, Ivo Fomins, Tomass Kleins, Ance Krauze, ex-Līvi, Zodiaks, Turaidas Roze, Credo, Dzeguzīte, Normunds Rutulis, Liene Šomase, Antra Stafecka, Marija Naumova, Zigfrīds Muktupāvels un citi. Pats jubilārs darbosies ierastajā postenī pie bungām, kuras viņš savulaik spēlējis Neptūnā, Zodiakā un Jaunā Mēnesī, un joprojām arī grupā Bet Bet. "Piedalīties piekrita visi bez jebkādām pretenzijām. Vienīgais, kurš reāli netika uz koncertu, ir Lauris Reiniks, kuram ir koncerts tajā dienā Anglijā, un ja Dons nebūtu jau pārdevis koncertu Aizkraulē, es arī viņu būtu uzaicinājis nodziedāt mūsu kopdarbu ar Zigmaru Liepiņu, kuru Dons lieliski izpildīja Zigmara 60 gadu jubilejas koncertā Dzintaros. Es runāju arī ar Mielavu, bet nolēmu nenodarīt viņam pāri, aicinot dziedāt dziesmu ar maniem vārdiem no Jauns Mēness laikiem. Draudzīgi parunājām un abi sapratām, ka tā būs labāk. Tā programma jau tagad ir mazliet par garu, negribas visus nogurdināt."
Esot vismaz trīsdesmit dziesmu, kurām Račs ir ne tikai vārdu, bet arī mūzikas autors, vismaz sešas Bet Bet dziesmas viņš arī iedziedājis, ieskaitot pēdējo singlu Pasaules vidū, bet visu laiku populārākā ir Diena, kuru viņš jau ceturtdaļgadsimtu izpildu katrā Bet Bet koncertā, stājoties Zigfrīda vietā.
Šodien atļauts pakārties
Dzejoļus Račs esot sācis rakstīt jau piektajā, sestajā klasē un nesis atrādīt tos savam radiniekam, Liepājas dzejniekam Augustam Štrausam, kurš tos sūtījis recenzēt savam draugam Mārim Čaklajam. Tad arī parādījušās pirmās publikācijas. "Pirmā dziesma, kuru es astotajā klasē sacerēju pats ar saviem vārdiem, bija ar nosaukumu Tev šodien atļauts pakārties," atceras Račs. Kad sācis mācīties Emīla Melngaiļa Mūzikas skolā, kur mācījās arī Igo, Ainars Virga, Vilnis Krieviņš un daudzi citi, nākuši uzaicinājumi spēlēt dažādās grupās. Viena no pirmajām bija Saldās sejas, kur mūziku sacerējuši paši un vārdus, likumsakarīgi, uzticējuši rakstīt Guntaram: "Tad jau maisam gals bija vaļā un, kad mans bērnības draugs Virga pārgāja uz Līviem, viņš arvien biežāk tekstus rakstīt uzticēja man, par ko es viņam esmu mūžam pateicīgs. Kad sāku strādāt ar Maestro, sākotnēji viņš palūdza, lai iedodu gatavus tekstus, visbiežāk Dzeguzītei, bet kad sadarbība jau kļuva nopietna, sākām rakstīt arī kopā, Pauls sēž pie klavierēm un spēlē melodiju, es dungoju vārdus, pierakstu un tad mājās jau izveidoju gala versiju."
Interesanti, vai pēc tam, kad ir tik daudz tekstu jau sacerēts, tas padodas jau vieglāk vai - tieši otrādi – šķiet, ka viss jau ir pateikts? Guntars atbild, ka ar gadiem kļūstot arvien grūtāk, jo ir pavisam cita atbildības sajūta. Un tas esot gan labi, gan slikti. Agrāk viss noticis spontāni un bijis labi tā, kā ir. Neko daudz nedomājot. Bet tajā pašā laikā bijis arī daudz brāķa un nepilnību - gan gramatiski, gan saturiski. "Tagad vienu tekstu rakstu vairākas dienas, visu pārlasot un labojot, kamēr jūtu, ka nekur un nekas neķeras, stāsts ir saprotams un loģisks. Man ir savi kritēriji, ko es uzskatu par gatavu tekstu un ko ne. Arvien svarīgāks ar gadiem kļūst stāsts un pats vēstījums, ne tikai fonētiskā labskanība, kā tas bija agrāk. Tur man liels skolotājs ir Bobs Dilans, kuru esmu studējis pastiprināti, kā arī izlasījis vairākas gudras grāmatas un ticies ar grāmatas autoriem. Tas ir profesionāls dziesmas rakstīšanas līmenis, ko vēlos panākt, jo dziesmu rakstīšana nav vaļasprieks, tas tāpat kā daudzi citi darbi, ir mans darbs, un es to daru pēc vislabākās sirdsapziņas, jo šo darbu lietos citi cilvēki, mūzikas autori un izpildītāji. Tas nedrīkst būt brāķis. Vārdu salikumam un domai nav robežu, tāpat kā nošu un harmoniju salikumam un secībai, un bieži vien divi vārdi vai divas notis rada unikālu brīnumu, tāpēc mūzikas un dziesmu radīšanai nav nekādu robežu un limita, tāpēc visu pateikt un nodziedāt nekad nebūs iespējams. To sauc par radīšanas prieku un radīšanas lielo nezināmo."
Zinot, ka tas skanēs banāli, Guntars saka, ka savu labāko dziesmu vēl tikai plāno uzrakstīt. Jau uzrakstītās dziesmas, par kurām vislielākais gandarījums, ir Laiks no Jauna Mēness pirmsākumiem, mīļākā Bet Bet dziesma ir Tur tālāk, no Līviem - Dzejnieks un Eglīte, no Paula - Nesaki nevienam. "Dziesmas ir kā bērni, viņas visas ir mana miesa un asinis, un katra pa savam mīļa. Man nav kauns ne par vienu no savām dziesmām. Ir dažas vairāk veiksmīgas un daudzas neveiksmīgas, bet tas ir tikai normāli, man nav par neveiksmi jākaunas, jo es vismaz esmu mēģinājis. Dziesmām dažreiz ir tāds liktenis, ka viņa ir atkarīga no izpildītāja, un par izpildījumu gan man varbūt ir bijis kauns, bet ne par pašu dziesmu."
Autors nezināms
Nevienam nav noslēpums, ka ir daudzi Raču neuzskata par labu tekstu autoru. "Kas vispār ir labi un slikti mūzikā? Nav tādu kritēriju. Populārajā mūzikā galvenais kritērijs ir "patīk" vai "nepatīk", "uzrunā" vai "neuzrunā". Es daudz nedomāju par tiem, kuriem es personīgi vai mani dziesmu teksti nepatīk. Ir tāda viena skaudra dzīves patiesība - visiem mīļš nekad nebūsi. Un tas ir tikai normāli. Tajā pašā laikā es apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem ir tik daudz brīvā laika un naida, lai meklētu iespēju ar visiem iespējamajiem veidiem ievainot kādu, kura dziesmas tam nepatīk. Nu ko lai es vēl gudrāku pasaku par banālo frāzi: Ja nepatīk, tad neklausies!"
Bijuši arī gadījumi, kad mūziķi nav pieņēmuši Guntara piedāvātos tekstus, bet viņš to uztverot ar sapratni - mierīgi un profesionāli. Tā gan neesot gadījies bieži – pa visiem ilgajiem gadiem – reizes piecas, bet pēc tam ar visiem šiem autoriem sadarbība tomēr izdevusies. "Es neesmu Dievs, kas var uzrakstīt visu un vienmēr. Es to cenšos izdarīt, bet tas nav mans pašmērķis - par katru cenu ar visiem uzrakstīt pa dziesmai. Nevienam neko nepiedāvāju, parasti mūzikas autori paši mani sameklē un piedāvā kopā strādāt. Es zinu, ka mītu ir daudz, bet tie nav nekas vairāk kā mīti, kurus izdomā tie, kuriem tik labi neveicas kā man. Un man patiešām veicas, jo es strādāju ar visiem vislabākajiem."
Baumo, ka Guntars Račs AKKA/LAA esot piereģistrējies ar pseidonīmu "Autors nezināms", un ka viņš tādējādi nopelna visu autortiesību naudu par tautasdziesmām.
Guntars atzīst, ka ir reģistrējis pseidonīmu "Autors nezināms" un to izdarījis deviņdesmito gadu vidū ar vienu vienīgu domu: "Gribēju padarīt par absurdu to, ko darīja un turpina darīt daudzi šlāgermūzikas izpildītāji, proti, tiek paņemtas pazīstamu izpildītāju dziesmas, uzrakstīti latviešu vārdi, mūzikas autors tiek pasludināts par "autoru nezināmo" un viss. Zinu, ka tādējādi daudzus izaicināju un ieguvu nelabvēļus, taču tas bija izmisums. Ja notiktu otrādi un kāds vācietis, teiksim, paņemtu Jumpravas dziesmu un uzrakstītu vācu tekstu, bet Grāveru nosauktu par nezināmu, mēs te no biksēm izlīstu ārā, lai taisītu skandālu. Taču, gribu uzsvērt, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi, es nekad vēl nevienu no šādām "autors nezināms" dziesmām neesmu piereģistrējis kā savu. Līdz ar to, es nesaņemu un nepretendēju uz atlīdzību kas tiek ievākta par šādām "autors nezināms" dziesmām."
Laiku, mieru, veselību
Guntars Račs ir visražīgākais dziesmu tekstu autors Latvijā, ierakstu kompānijas vadītājs, bundzinieks. Vai ir vispār palicis kaut kas tāds, kā dzīvē pietrūkst?
"Tas viss man ir, bet tie visi ir tikai līdzekļi tam, lai es kādreiz sasniegtu savu dzīves lielāko mērķi, kas nav saistīts tikai ar mani pašu. Mans dzīves aicinājums un mērķis ir Latvijā radītās mūzikas īpatsvara palielināšana pasaulē. Es gribu, lai par mums runā kā par līdzīgiem, jo tepat blakus, Zviedrijā un arī Somijā, mūziķiem un mūzikas industrijai kopumā tas ir itin labi izdevies. Es vēlos, lai tā saucamā populārā mūzika tiktu uztverta tikpat nopietni kā akadēmiskā mūzika, kura ļoti lielā mērā Latvijā un citur pasaulē tiek dotēta. Gandrīz viss, ko es daru, ir ar mērķi attīstīt latviešu tā dēvēto ritmisko mūziku kopumā, bet, tā kā šajā žanrā, tāpat kā daudzos individuālajos sporta veidos, viss ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka, jeb šajā gadījumā mākslinieka, ambīcijām, talanta, oriģinalitātes un pārliecības, pārsvarā nākas strādāt ar atsevišķiem māksliniekiem, nevis ar mākslinieku kopumu. Lai atbildētu uz līdzīgu jautājumu, es bieži izvēlos pateikt tādas frāzes kā: Es gribu, lai kāds latviešu izpildītājs ar savu darbu (ar ļoti lielu uzsvaru) nopelna miljonu vai saņem Grammy balvu. Tas vairāk ir simboliski domāts, jo tie ir savdabīgi atskaites punkti, kas apliecina, ka tās nav tikai tukšas frāzes: "Es tagad esmu populārs" vai "Es esmu labākais pasaulē". Tam, parasti ir konkrēts pamatojums. Vieta topu tabulās, izpārdoti koncerti, rotācija radio un Grammy balva, ja vēlaties. Visādi citādi man nekā šajā dzīve netrūkst, izņemot brīvā laika, miera un veselības."
Nevajag!