Kritiķi vērtē
Inese Lūsiņa
Diplomeksāmena komisijas ielikto devītnieku (10 ballu sistēmā) redzu kā investīciju nākotnei, jo potenciāls ir. Jau Latviešu mūzikas koncertā janvārī, kā spītējot kopā ar pianistu A.Osokinu atskaņotā R.Grīnblata klavierkoncerta izaicinošajai mūzikas valodai, A.Rubiķis atklājās kā romantiskais, emocionālais, impulsīvi kreatīvais diriģenta tips. Pati daba viņam devusi diriģenta stāju, temperamentīgu žestu, artistismu, vēlmi un spēju dzīvi komunicēt. Tas, kā redzami trūkst, ir stratēģisks pārredzējums, disciplīna, spēja profesionāli "savākt" orķestri. Pagaidām izskatās, ka A.Rubiķis diriģē spoguli vai varbūt kori, nevis orķestri - par to liecina arī tas, ka diriģenta zizlis viņam pagaidām traucē un pat tika nolikts malā. Īsti neizdodas ar rotaļīgu vieglumu sakoordinēt ritmu un instrumentu spēles, kas ir R.Ščedrina Draisko častušku folklordžeza sāls. D.Šostakoviča 2.čella koncerta smagumu, skaudrumu, sāpīgos monologos un groteskās grimasēs iekodēto personības drāmu pārliecinoši piepilda Diana Ozoliņa - čelliste, kura (caur profesori E.Testeļecu) pati pārstāv opusa adresāta M.Rostropoviča skolu un kurai ir ko teikt. Īpaši iespaidīgi skan viņas čella piesātinātie zemie toņi. Tik ļoti pazīstamā S.Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta mūzikas lasījumā aiz orķestra tutti varenais troksnis un saasinātie kontrasti brīžiem likās pašmērķis, aiz efektīguma pazaudējot tēlu un vēstījuma jēgu.
Orests Silabriedis
Aināra Rubiķa darbība var piesaistīt aci un ausi. Līdz šim viņš daudzsološi parādījis prasmīga mūziķa talantu darbā ar kori, kā arī laikmetīgās mūzikas atskaņošanā. 27.marta koncerts tomēr raisīja vairāk iebildumu nekā uzslavu. Vērojumi? Sekošana faktūras reljefākajam slānim (tautā sauktam par melodiju), ne vienmēr saklausot, kas notiek pārējos partitūras novados. Tieksme pārlieku izbaudīt žesta estētisko veidolu. Nepietiekams personīgais viedoklis par atskaņojamo materiālu. Jāasina temporitmiskā stabilitāte. Vajadzētu izdarīt izvēli - vai nu ar biežu praktizēšanās iespēju doties tradicionālās simfoniskās mūzikas laukos, vai arī turpināt kopt laikmetīgās mūzikas interpreta pārliecinošās dāvanas. Ļoti gribētos, lai Aināra nenoliedzamais talants uzplauktu pilnā apmērā un īstajā ampluā. Šostakoviča koncertā uzteicams Dianas Ozoliņas solo, skaņas kvalitātes nedaudzās apgrēcības šādā ekspresīvā mūzikā nekrīt svarā. Komponista piedāvāto graizošo, spraigo intonāciju Diana Ozoliņa tver dziļi un pārdomāti. Sirsnīga uzslava LNSO - likās, orķestris atbalsta Aināru un labprāt palīdz viņam diplomeksāmena, visticamāk, drusku nervozajā gaisotnē. LNSO stīgu pilnskanīgumu un koka pūšamo kvalitātes patīkamās izmaiņas var uzskatīt par puslīdz nostabilizējušos vērtību. Prieks, ka atzinību par šo koncertu pelnījuši arī metāla pūšamie, sevišķi mežragu grupas saskanīgais trio.
Armans Znotiņš
Koncerta labākās vērtības manā skatījumā bija Prokofjeva baleta lappušu atskaņojums, orķestrim šeit visuzmanīgāk pakļaujoties diriģenta žestiem un muzicējot ar tembrāli un lielā mērā arī ritmiski saliedētu ansambļa skanējumu un jūtamu pārliecības spēku - emocionāli atklāti, spilgti un niansēti. Pie diskutējamām interpretācijas kvalitātēm savukārt pieder vērienīgu kontrastu pārsvars pār plastiskām un izsmalcinātām muzikālo noskaņu izpausmēm un atturēšanās no sakāpināta saviļņojuma paušanas apgarotu izjūtu brīžos (piemēram, Balkona skatā). Kopumā šo atskaņojumu uztvēru kā nepārprotami individualizētu, emocionāli un mākslinieciski pārliecinošu interpretāciju. Ščedrina un Šostakoviča mūzikas lasījums pārliecināja stipri mazāk - koncertā orķestrim Draiskās čaštuškas radās iespaids, ka mūziķi vienā brīdī apmulsuši skaņdarba virtuozitātes, groteski ironisko noskaņu nepārtrauktā mainīguma un straujo kontrastu priekšā, zaudējot vēstījuma pavedienu, savukārt Šostakoviča otrā čella koncerta interpretācijas vājākā vieta bija plakanā muzikālā dramaturģija. Dianai Ozoliņai atzinība par centieniem izteiksmīgi un izjusti atainot Šostakoviča mūzikas intelektuālos rakursus un jūtu pasauli, lielākām sekmēm iztrūkstot tembrāli pārāk bāla skanējuma dēļ; diriģentam un orķestrim turpretī skaņdarba daudznozīmīgajā koncepcijā izdevās iedziļināties vien daļēji, pārlieku reti atraisoties no solistu pavadoša harmoniska fona lomas. Pārlūkojot visa koncerta atstātos iespaidus, Aināru Rubiķi pie LNSO pults labprāt redzētu arī nākotnē.