Jūs esat dziedājusi ievērojamāko Eiropas režisoru izrādēs. Ar ko bija īpašs jūsu darbs ar Kšištofu Varlikovski operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta iestudēšanas procesā Parīzē?
Kšištofs strādā ļoti interesanti. No vienas puses, viņš jūt un uztver katra dziedātāja enerģiju. No otras puses, mēģinājumos viņš pats iemiesojas katrā varonī. Kšištofs iedomājas, kā Katerina Izmailova justos katrā konkrētajā situācijā, un nospēlē to. Man ar to ir jāsaplūst, jāsaprot, ko viņš no manis grib.
Katerinas tēls izrādē ir režisora redzējums. Šī Katerina lielā mērā ir viņš pats. Man bieži ir sajūta, ka es uz skatuves atveidoju Varlikovski! Man ir jāspēlē Katerina tā, kā viņš to būtu spēlējis. Tajā pašā laikā tas nav pretrunā ar manu izjūtu, man nebija jāpārkāpj sev pāri. Viss notika dabiski, un es spēju identificēties ar šo interpretāciju.
Tas man ir kaut kas jauns, jo parasti katrā lomā, kuru līdz šim esmu atveidojusi, – tā esmu bijusi es, es, es. Katrā tēlā vienmēr ir bijis daudz no manis. Parīzes izrādes Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta titulvaronē bieži manis nav vispār, tas ir Varlikovskis. Taču es veiksmīgi varēju ar to strādāt un ticēju tam, ko daru.
Šis ir trešais Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas iestudējums, kurā piedalāties. Vai katrā no tiem galvenās varones portretējums ir citāds?
Jā, katrā izrādē Katerina ir pavisam citāda. Esmu dziedājusi režisora Kaliksto Bjeito iestudējumā Antverpenē un Dmitrija Čerņakova uzvedumā Lionā. Kaliksto Bjeito izrāde bija ģeniāla, un Katerinā viss bija no manis. Tā biju es, es, es. Režisors kaut kā bija ticis līdz pašam dziļākajam melnumam manī. Iestudējumu Lionā vērtēt ir grūtāk, jo tas bija kārtējais atjaunojums, kurā man bija jāiekļaujas. Šī izrāde nebija radīta kopā ar mani. Jutu, ka viss varēja būt citādi, ja es tajā būtu iesaistīta no paša sākuma.
Kaliksto Bjeito izrādē Katerina ir salauzta sieviete, kura nonāk visekstrēmākajās situācijās. Dmitrija Čerņakova izrādē Katerina ir sieviete no citas planētas, tāpēc notiek bīstama dažādu kultūru sadursme. Kšištofa Varlikovska izrādē Katerina ir parasta sieviete, tāda šķietami normāla. Viņa varētu būt jūsu kaimiņiene. Taču viņa ir cīnītāja. Ja Katerina nebūtu satikusi Sergeju, viņa droši vien turpinātu raudāt savā guļamistabā un nekad nekļūtu par operas varones cienīgu raksturu. Šī mīlestība atmodina Katerinā iekšējo cīnītāju, kura viņā vienmēr ir klusu dzīvojusi.
Pirms Parīzes jauniestudējuma pirmizrādes esat teikusi: lai tēlotu Šostakoviča operā, dziedātājiem ir jābūt gataviem uz skatuves darīt visu.
Jā, šajā izrādē "visa" mums ir tik daudz!
Pašaizliedzība, kādu demonstrējat seksa, vardarbības un konfrontācijas ainās, ir prātam netverama. Cik sarežģīti ir to darīt? Vai tas notiek dabiski?
Man ir svarīgs partneris, lai es izrādē varētu justies droši. Ja partneris ir labs un uzticams, varu darīt visu. Es neteiktu, ka šis ir radikāls iestudējums. Kšištofs Varlikovskis gribēja pārliecinoši izstāstīt Katerinas Izmailovas stāstu, viņš nemeklēja revolucionāras idejas un necentās visu izdarīt citādi nekā līdz šim. Taču režisora pieeja ir fascinējoša – viņa atskaites punkts ir emocijas, pārdzīvojumi, viss, kas notiek dvēselē. Tas viss ir iekšēji izjusts. Šī ir estētiski un garīgi ļoti skaista izrāde.
Vai jums vēl ir sapņi savā profesijā? Ko vēl gribētos izdarīt?
Kopš esmu nodziedājusi Salomi, sapņu man vairs nav. Esmu pārliecināta, ka vēl ir interesantas operas, par kurām neko nezinu. Pašlaik mācos operu basku valodā (komponista Hosē Marijas Usandisagas 1910. gada darbs Mendi-Mendiyan; režisora Kaliksto Bjeito iestudējuma pirmizrāde notiks 20. un 22. jūnijā Bilbao – J. J.).
Visi mani sapņi jau ir piepildījušies. Salome bija pēdējais no tiem. Viņa ir tik neparasta, tik ekspresīva. Nākamajā sezonā es to dziedāšu Vīnes Valsts operā un Berlīnes Valsts operā. Man patīk lomas, kurās uz skatuves var pārvērsties par tornādo.
P.S. Vairāk par operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta jauniestudējumu Parīzē lasiet šeit.