Niks Keršovs. Vai tas nebūtu labi?

Uldis Rudaks. Lielākā daļa astoņdesmito gadu zvaigžņu pie mums Disko naktīs jau pabijusi, bet jūs Rīgā viesosieties pirmoreiz. Pastāstiet, ko 80.gados ar vairākiem hitiem un klipiem pazīstamais Niks Keršovs dara šodien? Interneta lapā palasīju, ka drīz iznāks jauns albums. Niks Keršovs. Ierakstīt albumus nekad neesmu pārtraucis. Lielākais pārtraukums manā darbībā bija starp 1989. un 1998.gadu. To gan simtprocentīgi par pārtraukumu nevar uzskatīt, jo es turpināju rakstīt mūziku, bet nedarīju to publiski. Mans pēdējais jaunais albums iznāca 2006.gadā. U.R. Vai tagad daudz koncertējat? N.K. Es nebiju uzstājies no 2001. līdz šim gadam. Ar grupu esam spēlējuši dažos festivālos. Kopš 80.gadiem īpaši daudz neesmu koncertējis. U.R. Latvijā ieradīsities viens vai ar pavadošo grupu? N.K. Uz Latviju braukšu ar piecu cilvēku grupu — bundzinieku, taustiņinstrumentālistu, basģitāristu, diviem ģitāristiem, trešo ģitāru spēlēšu es pats. U.R. Vai ar saviem 80.gadu hitiem jums joprojām kaut ko izdodas nopelnīt? N.K. Jā, laiku pa laikam tie tiek iekļauti kaut kādās izlasēs, atskaņoti radio un televīzijas šovos. Kamēr dzīvos cilvēki, kuri tos astoņdesmitajos gados klausījās un atceras, šīs dziesmas kaut kur skanēs. U.R. Jums bija fantastiski klipi — kad tos rādīja pirmajās videodiskotēkās, visi pieplaka pie ekrāniem, sastinguši skatījās un pat nedejoja. Vai kas līdzīgs tolaik bija vērojams arī Anglijā? N.K. Jā, bija līdzīgi. Kad es sāku izdot ierakstus — 1983. un 1984. gadā —, arī Anglijā kafejnīcās bija ieslēgti televizori, kuros rādīja klipus. Patiesībā neticami, ka Latvijā, par kuru neko nezinu, manas dziesmas ir bijušas populāras.U.R. Jūsu ierakstu pārdošanas oficiālie skaitļi gan šeit nebija pat niecīgi — tie nebija nekādi. Jūsu mūziku veikalos vispār nepārdeva — ieraksti milzīgā daudzumā izplatījās, tos vairākkārt pārrakstot no pāris platēm, ko bija atveduši jūrnieki. Toreiz pašas plates neviens neredzēja un tās bija kā svētums. Tikai pirms pāris gadiem Londonā second hand veikalā nopirku divas jūsu plates. Vai, rakstot Wouldn"t It Be Good, bija kaut niecīga nojauta, ka tas kļūs populārs visā pasaulē? N.K. Tas bija burvīgs laiks, jo iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Tagad, ja mēģinu analizēt, kāpēc šī dziesma bija tik veiksmīga, man šķiet, ka tajā koncentrējas mana tā laika sajūta — es biju laimīgs, un tāpēc arī šī dziesma cilvēkus uzrunāja. Es zinu, ka citi rada mūziku pārdzīvojumos un sāpēs, bet man tā nav bijis. Katram tas notiek citādi.U.R. Kā vērtējat to, kas notiek mūzikā pašlaik? N.K. Viss pasaulē mainās. Mūzika, ko pats tagad spēlēju, ļoti atšķiras no tā, ko darīju astoņdesmitajos. U.R. Ar gadiem tā kļuvusi nopietnāka? N.K. Ne gluži. Pat otrādi. Astoņdesmitajos es visu darīju ar pārāk lielu nopietnību, jo bija pārliecība, ka varu ar savu mūziku mainīt pasauli. Tagad es neko vairs neuztveru tik nopietni un vairāk uzmanības pievēršu sīkām detaļām, un spēlējos. Tomēr mana muzikālā gaume nav mainījusies kopš laikiem, kad man bija trīspadsmit gadu. Joprojām klausos Deividu Boviju un T.Rex. Mani vecāki klausījās klasisko mūziku, tāpēc esmu iedvesmojies arī no tās. No mūsdienu mūzikas man tuvi ir Coldplay un Radiohead. U.R. Vai klausāties mūziku arī mājās? N.K. Ne pārāk daudz. Es klausos studijā un mašīnā, bet mājās reti. Mūzika ir visapkārt — ballītēs, televīzijā, radio. Ja es pats varu izvēlēties, tas biežāk būs klusums, nevis mūzika. U.R. Ceru, ka Rīgā nodziedāsiet savas labākās dziesmas. Pašam gan jau tās ir sen apnikušas? N.K. Tā tas bija varbūt pāris gadu pēc tam, kad tās visur skanēja. Bet nu jau ir pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, un joprojām ir cilvēki, kuri tās patiešām grib dzirdēt mūsu dzīvajā izpildījumā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc ir vērts uzstāties ar koncertiem.