Regīnas Spektores fanu vidū ir dziedātājs Toms Veitss, vijolnieks Džošua Bells un ASV prezidents Baraks Obama, kura priekšā Regīna ir uzstājusies jau divas reizes. Koncertā Baltajā namā pirmā lēdija Mišela Obama viņai aplaudēja, pieceļoties kājās. Dziesminieks Toms Petijs rakstīja tviterī, ka uzskata Regīnu Spektori par vienu no diviem talantīgākajiem mūsdienu mūziķiem, otrais ir Dž. Dž. Keils – lai viņam vieglas smiltis.
Māksliniece dzimusi krievu ebreju ģimenē Maskavā 1980. gada 18. februārī, kopš deviņu gadu vecuma viņa ar ģimeni dzīvo Ņujorkā. Regīna Spektore ir amerikāņu mūziķe, precīzāk – Ņujorkas mūziķe. Pilsēta ar viņu lepojas – dziedātāja, dziesmu autore un komponiste pēdējos desmit gados ir atsvaidzinājusi un bagātinājusi Ņujorkas māksliniecisko dzīvi. Viņai ir emigrantu saknes, taču Regīna par savu auditoriju nav izvēlējusies Braitonbīču, viņas Ņujorka ir Manhetenas artistiskās dzīves centrs Īstvilidža.
Teksts prasa atbildību
Regīnas mūzikā savienojas Šūberta dziesmu tradīcijas, Bjorkas vokālie izvirdumi, Džonijas Mičelas gudrība, Keitas Bušas bezbailība, bērnu dziesmu lipīgums un Holivudas mūziklu greznais, ievelkošais melodiskums. Mūziķe ilgi nav dziedājusi krievu valodā – agrāk viņa izmantoja Borisa Pasternaka dzeju dziesmā Après moi un jaunākajam albumam What We Saw from the Cheap Seats izvēlējusies divas Bulata Okudžavas kompozīcijas, kā arī sacerējusi krievu tekstu savam agrīnajam skaņdarbam Don't Leave Me (Ne Me Quitte Pas).
Amerikas muzikālā kultūra Regīnas daiļradē ir atstājusi džeza, kantrimūzikas, folkmūzikas un blūza pēdas. No krievu muzikālās tradīcijas viņa ir mantojusi klasiskās pianisma skolas tvērienu, turklāt ģenētiskā līmenī Regīnas mūzikā ir jūtama krievu bardu, romances un šansona klātbūtne. Krieviskais elements Regīnas Spektores mākslā ir nevis paši vārdi un dzeja, bet drīzāk filigrāna, atbildīga attieksme pret tekstu – ieklausieties, kā viņa strādā ar frāzējumu, zilbēm, burtiem un pauzēm. Savā mākslā Regīna brīvi un organiski saplūdina inteliģento un intelektuālo. Viņa ir brīnišķīga, klasiski skolota dziedoša pianiste un jau ir iedvesmojusi veselu paaudzi meiteņu, kuras izpaužas pie klavierēm, piemēram, lietuvieti Alīnu Orlovu. "Kad sāku karjeru populārajā mūzikā, man šķita, ka es ieeju šajā pasaulē pa sāndurvīm. Par parādes durvīm es uzskatīju klasiku – Šopēnu, Šūmani, Listu," atzīst Regīna.
Klavieres ar skrambu
Viņa augusi, klausoties mūziku. Mazajai Regīnai patika izslēgt gaismu un uzlikt Pētera Čaikovska Apburtās princeses ierakstu. Viņas māte Bella pasniedza klavierspēli Maskavas konservatorijā, tēvs Iļja bija profesionāls fotogrāfs un vijolnieks amatieris. Kopā ar tēvu Regīna aizrautīgi klausījās The Moody Blues, Queen un The Beatles kasetes. Ģimenes viesistabā Maskavā stāvēja Čehijā ražots instruments Petrof, kuru Bellai Spektorei uzdāvināja viņas tēvs, kad viņa iestājās konservatorijā. "Mamma mājās allaž spēlēja klavieres – klasiku, ebreju dziesmas, regtaima skaņdarbus. Viņa sēdēja pie instrumenta, un es kā mērkaķītis apviju viņu ar kājām no aizmugures un uztvēru mūziku caur viņu," intervijā laikrakstam The New York Times pērn stāstīja Regīna.
Kādu svētdienu viņa kopā ar tēvu tīrīja putekļus, un viņi nejauši sasita vāzi, kas nokrita uz klavierēm un atstāja nelielu defektu. "Tieši tā skramba uz instrumenta virsmas kļuva par manu iemīļotāko klavieru daļu – jo es zināju, ka tās ir manas klavieres," Regīna smaida. Kad septiņu gadu vecumā meitene sāka apgūt klavierspēli, vecāki pārvietoja šo instrumentu uz viņas istabu. Nodarbības mūzikas skolā bija nopietnas: jau pašos pirmsākumos audzēkņiem tika mācīta cieņa pret mūziku, koncentrācija, nošu lasīšana, pirkstu pieskārieni taustiņiem un visi klavierspēles tehnikas pamati. Divus gadus vēlāk mācības tika pārtrauktas – labākas dzīves meklējumos ģimene nolēma pārcelties uz ASV ar Ebreju imigrantu palīdzības sabiedrības HIAS atbalstu.
Šoks safari ceļojumā
Spektori aizbrauca 1989. gadā. "Visa aizbraukšanas nasta parasti turas uz vīrieša pleciem, tā krievu tradīcijā ir pieņemts. Jūs dodaties uz nezināmu valsti, un viss ir jāsakrāmē divos čemodānos. Vispirms jūs braucat uz Austriju, pēc tam uz Itāliju, nav zināms, cik daudz laika nāksies pavadīt ceļā. Kopā ar mani un vecākiem uz Ameriku devās mana māsīca, manas mammas māsa un mana vecmāmiņa.
Mans tēvs bija atbildīgs par piecām sievietēm. Viņam bija tik grūti, jo īpaši daudzos muitas kontroles punktos. Es spilgti atceros šādu epizodi. Kopš piecu gadu vecuma es krāju ārvalstu monētas un dažādas nozīmītes, kuras bija saliktas mana vectēva Sarkanās Zvaigznes ordeņa kastītē. Milzīga muitniece Maskavas lidostā teica, ka tā ir valūta. Viņa izbēra visas monētas un sāka pārskaitīt šo naudu rubļos, lai noteiktu, cik daudz valūtas es vedu ārā. Man, bērnam, tas bija briesmīgi. Mums izkratīja visu no ceļasomām un ar šķērēm sagrieza PSRS pases. Līdz miligramam pārbaudīja un nosvēra visas zelta dārglietas. Izrādījās, ka mēs bijām pārsnieguši atļauto normu, un mani aizsūtīja caur visu lidostu atdot manas vecvecmāmiņas gredzenu vecvecākiem, kuri atnāca mūs pavadīt. Mēs jau bijām atvadījušies uz visiem laikiem, un pēkšņi viņi atkal mani redz – es atdodu viņiem šo gredzenu un raudot skrienu prom," traumatisko pieredzi atceras Regīna.
Viņa ar māsīcu Mašu bija iedomājusies braucienu uz Ameriku pavisam citādi – kā safari ceļojumu. "Mēs uztvērām Ameriku kā džungļus no grāmatas par Maugli. Mēs domājām, ka tur dzīvo tīģeri, lauvas, panteras, mērkaķi un ka viņi ar mums sarunāsies. Mēs ar Mašu ilgi spriedām, kādi dzīvnieki mums katrai tur būs. Es vēlējos divus leopardus un jaguāru."
Skolotājas dāvinājums
Deviņu gadu vecumā angliski viņa nerunāja: ar skolotājiem Ņujorkā meitene sazinājās ar zīmējumiem. Ja Regīna jutās slikti, viņa zīmēja termometru un krāsoja to sarkanu. Viņas klavieres ar skrambu, tāpat kā daudzas citas mantas, ģimene bija spiesta atstāt Maskavā. Regīna necerēja, ka Amerikā varēs atsākt nodarbības, – klavierstundas maksāja naudu, un Spektoriem ļoti trūka līdzekļu. Viņi apmetās uz dzīvi Bronksā Ņujorkā. Regīnas māte, būdama klavierskolotāja, bija principiāla, uzskatot, ka saviem bērniem stundas pasniegt nedrīkst, var tikai nedaudz palīdzēt. Mūzikas apgūšanas procesā ir ļoti svarīgas mācekļa un pasniedzēja attiecības, un tās nedrīkst jaukt ar radniecīgām attiecībām – jābūt robežai.
Gadu pēc ģimenes ierašanās Ņujorkā Regīnas tēvs metro iepazinās ar rumāņu vijolnieku Samuelu Mārderu. Sarunas laikā izrādījās, ka viņi apmeklē vienu un to pašu sinagogu. "Mans tēvs viņam teica, ka Maskavā mēs regulāri apmeklējām koncertus, taču Amerikā tādu iespēju mums vairs nav. Samuels uzaicināja visu mūsu ģimeni uz pusdienu koncertu savās mājās: nāciet, mēs ar sievu jums nospēlēsim savu programmu," stāsta Regīna.
Samuels Mārders bija precējies ar izcilo peruiešu pianisti Sonju Vargasu. "Viņi dzīvoja fantastiskos apartamentos – lieliski mākslas darbi, divi flīģeļi, divi suņi, četri kaķi un putniņš. Viņi mums nospēlēja savu programmu. Skaisti. Pēc koncerta izskaņas es pienācu pie Sonjas un pajautāju: "Vai jūs varētu kļūt par manu skolotāju?" Mani vecāki kļuva sarkani kā bietes. Sonja atbildēja: "Protams." Un tad es sacīju: "Vai jūs varētu mācīt arī manu māsīcu Mašu?" Viņa teica: "Protams." Kopš tā brīža mēs gājām uz Sonjas Vargasas nodarbībām divas reizes nedēļā. Es pie viņas mācījos līdz 17 gadu vecumam, un Sonja nekad par to nav prasījusi naudu. Tas bija viņas dāvinājums," saka Regīna.
Lidmašīna, kas nespēj pacelties
Bērnībā, spēlējot Mocartu, Šopēnu un Rahmaņinovu, Regīna sapņoja kļūt par komponisti. Vēlāk viņa tomēr nolēma kļūt par pianisti. Studējot Amerikā, Regīna saskārās ar grūtībām: viņai bija diezgan mazas rokas, viņa nespēja pietiekami labi lasīt notis no lapas. Tikmēr viņas labākā draudzene māsīca Maša, kura sākotnēji nešķita tik daudzsološa mūziķe, demonstrēja dinamisku attīstību: viņas rokas auga, pirkstu atvērums bija liels, Maša spēja ātri iegaumēt sarežģītas partitūras – viņas centieniem bija vērā ņemami panākumi. Regīna arī ļoti centās, taču tik pārsteidzošu rezultātu nebija.
13–14 gadu vecumā meitenei vairs nepatika svinēt savu dzimšanas dienu. Regīna bija sapratusi, ka laiks skrien, bet viņas muzikālā attīstība atpaliek: "Ja tu vēlies kļūt par klasisko pianistu, vienā brīdī tavā dzīvē ir jānotiek straujam kvalitatīvam izrāvienam – tu ilgi mācies, daudz strādā, un pēkšņi notiek pāreja pavisam citā kvalitātē. Tas ir līdzīgi, kā lidmašīna uz skrejceļa uzņem ātrumu, lai paceltos gaisā. Ja tu neuzņem lielu ātrumu, tu nespēj lidot. Tu paliec automašīnā. Es paliku mašīnā, un tas mani mocīja." Regīnai bija jāsamierinās, ka viņa nav "uzbūvēta" klasiskajai mūzikai: "Tam ir jābūt uzbūvētam un radītam – tāpat kā sportistam ir jābūt uzbūvētam, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs." Viņa bija sarūgtināta, ka nespēj īstenot savas dzīves sapni – kļūt par klasisko pianisti: "Es pārtraucu klaviernodarbības, un man bija vainas sajūta. Man nebija ne talanta, ne atbilstošas darba ētikas šai profesijai. Es par to ilgi sēroju."
Katrs pagrieziens ir neparedzams
Attapties Regīnai palīdzēja mūzika, kas negaidīti ienāca viņas dzīvē, – ar draugu palīdzību viņa atklāja sev Ani Difranko, Džoniju Mičelu, Keitu Bušu un Toriju Eimosu. Regīna sāka komponēt dziesmas, to kļuva arvien vairāk un vairāk. Viņu iedvesmoja hiphops, roks, džezs un panku mūzika. Māksliniece uzstājās Ņujorkas klubos, koncertos pārdeva pašas spēkiem izdotos un pavairotos albumus 11:11 (2001) un Songs (2002). Šovos dziedātāja vāca apmeklētāju e-pasta adreses, lai ziņotu viņiem par savām turpmākajām aktivitātēm, – skatītāju skaits koncertos strauji auga.
Regīnas disks nonāca tolaik ļoti ietekmīgās rokgrupas The Strokes producenta Gordona Rafaela rokās – tas bija sākums viņas draudzībai ar The Strokes. Regīna Spektore iesildīja grupas 2003.–2004. gada pasaules turnejas koncertus, un mūziķi ierakstīja kopīgu dziesmu Modern Girls & Old Fashion Men. Pēc trešā albuma Soviet Kitsch (2004) izdošanas vairs nebija nekādu šaubu, ka Regīna Spektore ir viena no interesantākajām, savdabīgākajām un nozīmīgākajām balsīm mūsdienu mūzikā. Katrs nākamais albums – Begin to Hope (2006), Far (2009) un jaunākais What We Saw from the Cheap Seats (2012) – kļuva par pamatīgu soli uz priekšu gan dziesmu kvalitātes, gan izpildījuma un skanējuma ziņā. Regīnas skaņdarbiem ir improvizācijas raksturs – šķiet, ka visas šīs vokālās perkusijas un neparastās skaņas viņa izdomā uz vietas, un katrs dziesmas pagrieziens ir absolūti neparedzams.
Dziedātāja vienmēr pārsteidz ar vārdu spēļu, alūziju un alegoriju pilniem stāstiem un unikāliem aranžējumiem. Viņai nav neviena starptautiska superhita, uz kura varētu turēties visa mūziķes karjera, taču savā ziņā tā ir priekšrocība – Regīnu mīl par visām dziesmām, par pašu viņas būtību un neordināro talantu. Viņas kompozīcijas regulāri skan amerikāņu kino un televīzijas filmās.
Pakasi muguru Pīteram Geibrielam
Ar koncertiem viņa ir apceļojusi visu pasauli, tomēr atgriezties Krievijā Regīnai nav bijis viegli. Viņas pirmās uzstāšanās Sanktpēterburgā un Maskavā notika tieši pirms gada – tā bija zvaigznes atgriešanās dzimtenē pēc 23 gadu prombūtnes: "Koncertā Maskavā es centos savaldīties, taču pēc tā izskaņas, kad nokāpu no skatuves, es izplūdu asarās un ilgi raudāju. Braucot prom, mēs nedomājām, ka jebkad atgriezīsimies, tā bija atvadīšanās uz mūžu."
Uz Baltiju viņa brauc ar sava sestā studijas albuma What We Saw from the Cheap Seats programmu. Šajā reģionā Regīna Spektore uzstāsies pirmo reizi: svētdien, 4. augustā, viņa būs dzirdama Tallinā un nākamajā dienā – Rīgā. Ar Igauniju Regīnai ir saistītas patīkamas bērnības atmiņas: katru vasaru Spektori atpūtās Pērnavā līdzās citām ģimenēm no Kijevas, Harkovas, Pēterburgas. Pērnavā mazajai Regīnai bija daudz draugu, daudzi emigrēja uz ASV, un viņu attiecības turpinās okeāna otrā krastā.
Albuma What We Saw from the Cheap Seats luksusa izdevumā ir iekļautas divas krievu barda Bulata Okudžavas kompozīcijas – Moļitva Fransua Vijona/Fransuā Vijona lūgšana un Starij pidžak/Vecā žakete. "Agrāk nebiju dziedājusi krievu dziesmas. Vēlējos, taču nejutu tās. Tikai divus pēdējos gadus tās sāka skanēt manos koncertos. Kāpēc Okudžava? Es ilgi centos pielaikot sev Vladimira Visocka dziesmas, taču viņam ir tāda balss... Ļoti grūti Visockī atrast sevi. Man vispār ar citu autoru skaņdarbu interpretācijām nav viegli. Manā repertuārā ir tikai dažas kaverversijas. Piemēram, Džona Lenona Real Love. Kad sāku meklēt pieeju Bulatam Okudžavam, es to atradu," Regīna priecājas.
Vienu no skaistākajām viņas dziesmām – Après moi – savam albumam Scratch My Back/Pakasi man muguru (2010) ir ierakstījis Pīters Geibriels. Regīna draudzējas ar mūziķa meitu Annu, kura viņus arī savienoja. "Parasti es neatbildu uz zvaniem no nezināmiem numuriem. Vienu reizi kāds man zvanīja īpaši uzstājīgi, un es sajutu, ka jāatbild. "Sveika, tas ir Pīters Geibriels!" Es biju šokā. Anna viņam bija iedevusi manu numuru. Pīters Geibriels ir radījis ļoti interesantu Après moi versiju ar orķestri."
Līdzās Après moi Pīters Geibriels diskā Scratch My Back iekļāvis citu autoru kompozīcijas savā izpildījumā, un mūzikas apmaiņas rituālu turpinās albums And I’ll Scratch Yours/Un es pakasīšu tavējo (iznāks 23. septembrī) – tas ir atbildes žests, šajā diskā mākslinieki, kuru dziesmas ierakstījis Pīters Geibriels, piedāvās viņa skaņdarbu interpretācijas. Regīna Spektore izvēlējusies opusu Blood of Eden; albumā And I’ll Scratch Yours būs dzirdami arī Deivids Bērns, Bon Iver, Rendijs Ņūmens, Arcade Fire, Elbow, Braiens Īno, Feista, Lū Rīds un Pols Saimons – izcila kompānija.
Apburtā princese pamostas Brodvejā
"Tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka, ja tu spēlē klavieres, tu vari spēlēt pilnīgi visu. Ģitārists nespēj aizstāt veselu orķestri, elektroniskās mūzikas pārstāvis ir ierobežots ar to, kas viņam ir datorā, taču man ir paveicies – es esmu pianiste. Man pietiek ar savu instrumentu un vienu producentu, lai mēs varētu radīt mūziku," uzsver Regīna.
Viņas dziesmas nav jāuzskata par autobiogrāfiskām: "Tas, ko es rakstu, drīzāk līdzinās zinātniskajai fantastiskai un daiļliteratūrai, nevis dienasgrāmatai un dokumentālai esejai. Es uzskatu, ka visu šo dažādo žanru darbu autori ir vienlīdz emocionāli dāsni. Es nedomāju, ka tas, kurš raksta memuārus, emocionāli iegulda vairāk nekā beletrists. Neticu, ka Kurts Vonnegūts grāmatās ir ieguldījis mazāk no sevis nekā Anaisa Nina."
Par savu iecienītāko literāro darbu un nebeidzamu iedvesmas avotu Regīna uzskata Puškina Jevgeņiju Oņeginu. Pašlaik viņa komponē savu pirmo mūziklu, kuru paredzēts uzvest Brodvejā. Tā būs Apburtās princeses stāsta modernizēta versija, kas īpaši aplūkos skaistuma un pamošanās tēmu.
Koncertu Rīgā iesildīs Regīnas dzīvesbiedra Džeka Dišela projekts Only Son. Džeks arī ir dzimis Maskavā, viņa ģimene pārcēlās uz Ameriku, kad zēnam bija tikai divi gadi.
Regīna Spektore
Koncertzālē Palladium Rīga
5.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 24–50