Atšķirībā no gadu desmitiem siltumnīcu apstākļos dzīvojušo rietumvalstu cilvēkiem, poļu vidū nesāksies panika, ja teritorijā izcelsies ugunsgrēks kādā no ēdinātāju virtuvēm, vai sāks plosīties vētra. Open'er šogad dabūja evakuēt cilēkus no gandrīz puses festivāla teritorijas, kas gan šķita pārmērīgi centīga drošības aktivitāte, kad ugunsgrēks jau bija apdzēsts. Bet jāņem, protams, vērā, ka mūsdienas ir sarežģīts laiks - iespējams, vajadzēja sagaidīt apstiprinājumu, ka tas nav bijis terora akts, bet vienkārši nelaimes gadījums.Pēdējās dienas vakarā sāka celties vētra kopā ar pamatīgu gāzienu, kas nesa pa gaisu gandrīz visu, kas nebija piestiprināts, bet arī viss beidzās mierīgi un veselīgi. Vienkārši uz kādu laiku festivālā bija daudz slapju cilvēku nekā parasti, un redz vienu otru svaigi nosaitētu roku vai kāju, bet nekur jau nav teikts, ka viņi nepakrita vai neuzmeta sev virsū kaut ko smagu paši.
Iepriekšējā reportāžā no festivāla jau rakstīju, ka organizatori Alter Art prot sastādīt savas programmas tik prasmīgi, ka ik gadu tās šķiet vilinošākas nekā ir patiesībā. Turklāt pieaug to cilvēku skaits, kuriem patiešām tā šķiet, bet tajā pašā laikā teikt, ka tas ir festivāls visiem, kas nozīmē – nevienam – arī nebūtu īsti pareizi. Kokteilis ir diezgan pamatīgs, bet teikt, ka šeit pārstāvēti visi žanri, arī nevar. Polijā ir diezgan liels smagās mūzikas jeb metāla piekritēju skaits, par ko liecina kaut vai biežāk nekā Latvijā tur notiekošie slavenu heavy metal grupu koncerti. Open'er garmatainus vīrus kā vikingus - melnās ādas jakās, smagos šņorzābakos un uz močiem nemana. Viņi ir izslēgti no festivāla fanu loka un ja arī kādu ir ieinteresējuši retā smagāku mūziku par pārējo spēlējoša grupa (te ir bijuši Metallica, Queens of the Stone Age, Eagles Of Death Metal, Faith No More), tad viņam jāpārģērbjas par par hipsteri un jāpiesitas kādai kompānijai, no kuras neviens nepasūdzēsies grupas biedriem, jo šim ir kauns no viņiem, ka brauc uz taadu mainstream festivālu. Iespējams, Polijā joprojām valda novecojuši stereotipi, ka šie cilvēki saistās ar agresivitāti, kaut tā nemaz nav, jo viņi savas dursmas jau ielikuši mūzikā un visai rāmi nes savas metāla bruņas. Jāatzīst, poļi dara pareizi – Pukkelpop Beļģijā daļēji zaudēja savu pirms tam puķaino tēlu, kad tur sāka parādīties melnie bruņinieki - metālisti. Katram vajag savu festivālu un nesajaucamās lietas jaukt nedrīkst.
Festivāla labākā koncerta goda plāksne jau atstājusi to pirmajā dienā un noglabāta angļu dziedātājas, autores, saksofonistes un stila ikonas PJ Hārvijas (PJ Harvey) auto vai autobusa bagāžniekā, jo māksliniece nav no tām, kas to tūliņ piestiprinātu pie sava braucamrīka sienas vai vismaz lepotos ar to, ieliekot masīvā metāla rāmī un pakarot sev virs gultas. Visi mūziķi ir likuši sevi ārā netaupoties, jo Polija ir liela valsts un patikt tās iedzīvotājiem ir kaut vai finansiāli izdevīga. Ja par papildus vērtību, kas patiesībā ir pats svarīgākais, un to sauc par gandarījumu pēc veiksmīga koncerta, turklāt, pēc abu pušu domām, - gan no tiem, kas uz skatuves, gan galvās katram no milzīgā pūļa. Lielās skatuves mūziķi ir tik tālu, ka novērot viņu emocijas tuvplānā nav tik viegli, bet Tent Stage pavisam noteikti pašiem par savu paveikto bija liels gandarījums jau pieminētajai PJ Hārvijai, gan angļu roka kvintetam Nothing But Thieves. Tā ir pavisam jauna grupa – radusies 2012.gadā un izdevusi tikai vienu albumu, bet tās solista Konora Meisona vokāls ir izcils gan ar savu skanīgumu un plašo diapazonu, gan emocionāli niezi izraisošs. Iespējams, ka Meisons kļūs par desmitgades Džefu Bakliju (par salīdzinājumiem sev pa pirkstiem) un vēl vairāk, ja turēsies pa gabalu no ūdeņiem, kuri Bakliju agri aiznesa aizsaulē. Aizkustinoši ir vērot jaunā dziedātāja sejā apjukumu, redzot poļu publikas milzīgo atsaucību, jo izskatās, ka tādas pieredzes regulāras atkārtošanās sabojāts viņš vēl nav.
Flea un tie trīs pārējie, kā gribeetos saukt slaveno grupu Red Hot Chili Peppers, nobliež sava mēroga cienījamu koncertšovu, Sigur Ros ir ne labāki, ne sliktāki kā citreiz, ja redzēti gana daudz reižu. Koncerta laikā ienāk prātā, ka tikai spēlēšana uz milzu skatuvēm, kur viņai publikai ir tāli un maziņi, kaut kādā ziņā viņus atgriež tajā statusā, ka šī hipnotizējošā (kā lai citādi to vēl dēvē?) mūzika nāk no nezināmām dzīlēm, kuras radītājus, kas, visticamākais, ir kādas dievišķas būtnes, nemaz neredzi un nezini vaigā. Tomēr ne – ja koncerta iesākumā mūziķi projekcijās parādījās tikai iegleznoti neizprotamajās (kompliments) dzīvajās bildēs uz ekrāniem, tad uz beigaam bija gan tuvplāni, gan viss pārējais - Jonsi jau pazīstamās sāpīgās un reizē laimīgās emocijas sejā, dziedot un čīgājot ģitāru ar vijoles lociņu, un pārējiem diviem dalībniekiem - Goggi un Orri. Sigur Ros bungas un basģitāra ir tas, par ko atsevišķi tiek runāts reti, jo zvaigzne ir Jonsi, uz kaa gulstas visas tās noskaņas uzburšana, bez kuras Jonsi varbūt būtu tikai kaut kāds jocīgais tirgus laukumā Islandē, nevis uz lielāko pasaules mūzikas festivālu galvenajām skatuvēm un pat daudzu muzikālo snobu plašu kolekcijās.
Muzikāli skaists ir Beirut, izcilas ir ballītes ar Foals, M83, Wiz Khalifa un LCD Soundsystem, bet to mēs zinājām jau iepriekš, ka tā būs. Patīkams jaunatklājums ir jau pieminētie Nothing But Thieves – par viņiem mēs vēl noteikti dzirdēsim. Vēl jāsagaida Chvrches un Grimes – tad jau būs laime pilnīga un festivāls galā.
Polijas laika apstākļi šogad nebija nekas vilinošs un eksotisks uz Open'er atbraukušajiem latviešiem, jo šovasar arī pašu zeme nokļuvusi Eiropas klimatiski viskarstāko vidū, kuru savienība varētu diktēt notekumus visiem pieņemt likumu, ka ziema vispār ir jāaizliedz. Līdz ar to karstums jau ir norma un tas vairs nenomoka, tāpēc nav arī vēlmes kā kārtīgam dienvidniekam aiziet pagulēt garo diendusu, kamēr kaut vakarā kļūst mazliet ēnaināks un tad jau var turpināt aktivitātes līdz naktij, kad arī ir pietiekami silts, lai nenosaltu tie tumsā savas teltis neatradušie, kas kaut kur noplīsuši zem klajas debess. Ja jau būtu lietus, tas pamodinātu, bet festivāls no saules, alkohola un neveselīgas pārtikas pārkarsušas apmeklētāju atsvaidzināja vien ar dažām īsām un lēkmjveidīgām lietusgāzēm.
Ja tomēr ūdens šķiet par maz vai tas netiek padots īstajā mirklī, tam var panākt pretī. Festivāla bezmaksas autobuss, kas kursē ik pēc pāris minūtēm, aizved apmeklētājus ne vien uz pilsētas centru, bet arī uz pludmali, kur nopeldēties, un, ja vēl ir kāda brīva vieta smiltīs, arī izgulēt no telts vai mašīnas jau septiņos izsviedušā karstuma dēļ neizgulēto miegu, un pie viena noķert cienījamu iedegumu vai pat apdegumu, bet šiem gadījumiem atbilstošie krēmi tiek smērēti pa labi un pa kreisi - autobusos, ēdināšanas uzņēmumos un visur citur. Kārtībai jābūt – pirmdien visiem, kuri kaut kur strādā, jāatgriežas savos darbos pārāk nesamocītiem. Būtu interesanti izlasīt kādu pētījumu par tendencēm Polijas jauniešu darba tirgū – lai tur lūzt vai plīst - festivāla un mūzikas fani uz to brauks, pat ja draudētu atlaišana no darba, jo darba nedēļa šiem cilvēkiem beidzās jau otrdien vai pat pirmdien, ja grib ierasties laikus un ienjemt labaakas telšu vietas. Kā teica nākamnedēļ Rīgā gaidāmā festivāla Komēta rīkotājs Dāvis Kaņepe: cilvēkiem līdz kaut kādam vecumam (kad nu kuram tas pienāk) ir jāballējas vai jāiztusējas, lai pēc tam ieņemtu nozīmīgus amatus un sūri grūti strādātu valsts labā, jo būs jāuztur ne vien savu pašu pēc mūzikas vienmēr izslāpušo sirdi mierīgu, bet arī ģimeni, maksāt kredītus un nodokļus. Masveidīgs mūzikas festivāls būtu ierakstāms katras, pat nelielas valsts attīstības obligātājos plaanos, jo tas piesaista arī daudz cilvēku no ārzemēm. Ja dominējosā valoda, protams, ir poļu, jo viņu tomēr ir ļoti, ļoti daudz, tad mašīnu numuru divu burtu kombināciju dažādība ir gana daudz novērojama arī Open'er autostāvvietā, kurā jūtams pamatīgs poļu stiprā dzēriena Zubrovka aromāts, kas garo no neskaitāmajām izmētātajām pudelēm. Bet tieši tāpēc, lai to visu noskalotu, ir vajadzīgs lietus, lai autovadītāji par daudz nesaelpotos un pēc festivāla bez rehabilitācijas iestādei veltīta laika un līdzekļiem varētu vest savus draugus mājās.