Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos piedalīsies rekordliels dalībnieku skaits

Bet kolektīvi trallinošajiem latviešiem ir. Kuri tikuši dzīvē tālāk?

Būs izmirkuši lietū gulēs Rigas skolas uz grīdas ,tiks dresēti pa milzu laukumiem..

Lasīt smieklīgus stāstiņus un vērot bildes no Ziemeļkorejas ikdienas ir visnotaļ uzjautrinoši. Tikko kādā portālā parādījās fotostāsts, kurā jaunais, smaidīgais vadonis ir uzkāpis valsts augstākajā virsotnē un plānās ielas kurpēs pastaigājas pa ledaino lauku, ar kailu roku sirsnīgi mājot vateņos un ausainēs ievīstītajiem pavadoņiem. Žurnālā Ir nesen bija ievietota dzēlīga, pāri robežai tikušu latviešu tūristu reportāža, kurā tiek atgādināts, ka Kimi ir visur un, lai mums beidzot izzustu šaubas, ka tur valda nabadzība, – pievienoti attēli ar velosipēdistiem un ratiņu stūmējiem. Ir publicēts arī foto no centrālā laukuma, kurā divi kolosāla izmēra bronzas vadoņi smaidot raugās nākotnē. Kā tēlniekam man bieži gadās iegrimt skulptūru detaļu pētīšanā, un šoreiz, skatoties vadoņu pavērtajos mētelīšos ar it kā vējā atlocītiem stūriem, piezogas dīvaina sajūta – paga, mums pašiem Rīgas centrā nesen tika uzstādīta tieši tāda skulptūra – drukns vecis ar masīvām kājām, pavērtu mētelīti, pie kura svētos brīžos pulcējas ļaužu tūkstoši ar gailošām acīm un degošām lāpām. Atšķirība no ļaunuma valsts vadoņiem ir nebūtiska – Ulmanim ir cepure, Kimiem nav. Tad es sāku domāt – ja nu viss nav tik vienkārši, kā šķiet: nabaga sārtvaidži korejieši nozombēti, mēs – brīvi. Varbūt mūsu smadzenes ir iemidzinātas tikpat dziļi? Kāpēc mums šķiet, ka mūsu spriestspēja nav paralizēta un mēs esam atraisīti savā izvēlē? Un, ja mēs esam brīvi, kāpēc radiostacijās ar nospiedošu pārsvaru skan anglosakšu mūzika un mūsu iecienītākie mūziķi lielākoties ir galveno dziedātājtautu – britu un amerikāņu – pilsoņi? Nesen, viesojoties Apvienotajos Arābu Emirātos, ar kādu arābu ieslīgām sarunā par mūsu kultūru raksturojošām īpašībām. "Kas raksturotu jūsu tautu, kas jums ir īpašs, kaut kas tāds, kas ir unikāls tikai latviešu tautai un nevienai citai?" mums jautāja. Bija vajadzīgs īss mirklis, lai atbilde būtu gatava – Dziesmu un deju svētki! Steigšus tika atvāzts datoriņš, uzklikšķināts kāds no visvairāk skatītajiem deju svētku video, kurā spilgti izgaismotā sporta stadionā deju kopas veido latvju rakstus, un ieraksts ar lepnumu tika pasniegts arābam. Kādu mirkli viņš mulsi skatījās, tad sāka klepot un pārvaicāja, vai šis priekšnesums tiešām raksturo mūsu kultūru. Tad arābs iesmējās, liekot manam latviskumam nobālēt, un droši secināja – IZSKATĀS PĒC ZIEMEĻKOREJAS, kur iedzīvotāji ar militāru disciplīnu un nogurdinošiem treniņiem ir iedresēti izveidot neprātīgas lietas. Gaidīto sajūsmas saucienu vietā es ar pavērtu muti vēroju stadionu, perfekti sinhrono soli un iedomājos – klau, bet varbūt tiešām manas smadzenes ir mirušas? Kāpēc par perfekti soļojošajiem korejiešiem mēs varam smieties, bet par latviešu priekšnesumu mēs paredzam sajūsmu? Ar savu taisnīguma apziņu ir grūti strīdēties, arī es esmu pārliecināts, ka Dievs ir mūsu pusē, pretējā gadījumā rastos pārāk sarežģīti jautājumi, kuru pamatā būtu nopietna visa trauslā kāršu namiņa struktūras apšaubīšana. Un ej nu saproti, vai tiešām mūs nevada iefiltrējušies ķirzakcilvēki, vai Ļeņins bija sēne un Elviss Preslijs – Jēzus Kristus otrā atnākšana.