Atceļ pasaules pirmatskaņojumu mūziķu dzirdes aizsardzības dēļ
Jauno skaņdarbu izmēģināja tikai vienreiz, taču Bavārijas Radio simfoniskā orķestra mūziķiem tās bija mokas. Ausīs zvanīja. Galva sāpīgi pulsēja. Mērījumi rādīja, ka vidējais trokšņa līmenis ir 97,4 decibeli — maz trūka no pneimatiskā urbja trokšņa un lai pārkāptu Eiropas savienībā noteikto cilvēka veselībai pieļaujamo skaņas slieksni. Šādi laikraksts The New York Times (20.IV) sāk stāstu par to, kāpēc viens no visievērojamākajiem Eiropas orķestriem pēkšņi atcēlis šomēnes plānoto Drora Feilera jaundarba State of Siege pasaules pirmatskaņojumu. Partitūrā pieprasītais skaļums bijis gluži neizturams mūziķu ausīm, taču spēlēt klusāk vai izmantot ausu aizbāžņus viņiem šķitis nepieņemami, jo tas kaitētu izpildījuma kvalitātei. "Man nebija izvēles. Šādu lēmumu nācās pieņemt ne māksliniecisku iemeslu, bet mūziķu drošības dēļ," presei skaidroja orķestra menedžeris Trigve Nordvalls.
"Pāžes siena"
Kopš spēkā ir jaunie darba drošības noteikumi par pieļaujamo trokšņa normu darbavietā no rūpnīcas līdz rokkoncerta vai pat klasiskās mūzikas skatuvēm, skaņas līmeņa mērījumi un dažādu aizsarglīdzekļu — skaņas vairogu vai ausu aizbāžņu — izmantošana jau kļūst par orķestru darba ikdienu. Arī Latvijā, kaut gan atšķirībā no Vakareiropas lielvalstīm te vēl nenotiek sistemātiski datorizēti skaņas stipruma mērījumi. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēc tā ilggadējā klarnetista Ģirta Pāžes neatlaidīgiem lūgumiem iegādājies organiskā stikla sienu pirksta biezumā. Kolektīvā par "Pāžes sienu" dēvētā priekšmeta uzdevums ir paglābt kolēģus no timpānu un lielo bungu varenās skaņas. Forsēta skaņa apdraud ne tikai dzirdes orgānus. Nepatīkamās sajūtas, kas rodas, zemai timpānu vai lielo bungu rīboņai tuvinoties sirdspukstu ritmam, var izraisīt sirds pārsitienus…
"Vistrakāk bija operas orķestra bedrē, kad gatavojām Dmitrija Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta iestudējumu. Mūzika ir ļoti skaļa, tāpēc nācās steidzami meklēt aizsarglīdzekļus," stāsta klarnetists, LNSO direktors Ints Dālderis, kurš spēlējis arī operas orķestra bedrē un bijis tā administrators. LNO orķestra pašreizējais administrators, flautists Miks Vilsons atminas, ka toreiz LNO iegādājās īpašus, Anglijā ražotus stikla vairodziņus. Starp citu, D.Šostakoviča jubilejas gadā tiem bijis vislielākais pieprasījums visā pasaulē… Skaņas slāpētāji lieti noderot arī Vāgnera operās, tomēr vairogi esot pagaidām viss ieguldījums mūziķu sargāšanā no viņu pašu radītās skaņas. Zviedrijā un Somijā tikmēr jau katram mūziķim izgatavo tieši viņa ausu formai piemērotus aizsargus.
Direktīvu nav
Kaut arī vispārzināms, ka skaņas kritiskā robeža ir 100 decibelu un jaunie ES noteikumi vienam otram Ziemeļvalstu mūziķim jau noderējuši tiesā, konkrētu direktīvu Latvijā gan neviens pagaidām nosaukt nevarēja, kur nu vēl parādīt. (Raksta autore vērsās gan orķestros, gan Kultūras ministrijā un Eiropas Informācijas birojā. Iespējams, jāmeklē Labklājības ministrijā?) Problēma mūziķiem gan nav nekas jauns un pastāv jau kopš XIX gs., kad komponisti sāka radīt romantiskos, emocionālos simfoniskos lielopusus arvien lielākam, skanīgākam, masīvākam orķestrim. Īpaši skaļi komponisti ir Pēteris Čaikovskis (skaļuma rekordists esot baleta Gulbju ezers fināls!), Rihards Vāgners, Rihards Štrauss, Dmitrijs Šostakovičs un Gustavs Mālers, kura vienu opusu lielā izpildītāju skaita dēļ pat dēvē par tūkstošu simfoniju. Šo pieredzi turpina arī mūsdienu skaņraži — piemēram, klusuma un galēja skaļuma kontrastu meistari Kšištofs Pendereckis, Gija Kančeli…
Jautājums, kā muzicēt, neiedragājot mūziķu veselību, kļuvis par karstu strīdus ābolu, kas tiek ripināts pat līdz ES runasvīriem Briselē. Darba devēji, slavenu orķestru vadītāji meklējot lobijus parlamentā, lai izcīnītu grozījumus, izņēmuma statusu savam kolektīvam. Orķestru arodbiedrības rūpējas par mūziķu veselību un raugās, lai noteikumi netiktu pārkāpti. Stīvēšanās ap skaņu mēdz novest līdz kurioziem pārpratumiem. Tāds gadījies pat Šveicē, kaut arī tā nav ES dalībvalsts. Šopavasar Bernē, gatavojot Albana Berga ekspresionistiskās operas Voceks iestudējumu, uzliesmojusi cīņa starp iestudējuma režisoru, orķestri un diriģentu. Režisors lūdzis pieklusināt pārmērīgo skaņu, taču diriģents iespītējies un licis pārsegt orķestra bedri, tādējādi vēl vairāk palielinot skaļumu pašā orķestrī. Tas bijis pāri mūziķu pacietībai, un viņi sevi sargājuši, izrādē patvaļīgi spēlējot klusāk. Tas maestro tā aizkaitinājis, ka viņš pārtraucis diriģēt un devies prom. Publikai nācies gaidīt, kamēr strīdnieki izskaidrojušies un tikuši līdz kompromisam… "Diriģenti diriģē arvien skaļāk. Es pazīstu tādus, kuriem ir simtiem veidu, kā parādīt fortissimo, bet maz nianšu klusākam skanējumam. Varbūt pasaule vienkārši kļūst skaļāka?" prātoja Bernes simfoniskā orķestra izpilddirektore Marianne Kēša.
"Ja kādam orķestrī šķiet par skaļu, jāmaina profesija," tik skarbi izteicās LNO galvenais viesdiriģents Ģintars Rinkevičs, kurš slavens ar emocionālu, aizrautīgu muzicēšanas manieri. Strādājot Malmes operā, orķestra vijolnieces viņam aizrādījušas, ka liriskā tenora balss mēģinājumu zālē skanot neciešami skaļi un traumējot viņu dzirdi …. Jautājumos par skaņu orķestrī katram ir sava taisnība, tomēr jāatrod saprātīgs kompromiss starp mākslu un veselību, Dienai rezumēja I.Dālderis.