Latviešu grupas Carnival Youth jaunais albums nav domāts tikai pašiem mūziķiem un faniem. Šis kolektīvs jau vairākus gadus tiek uzskatīts par mūsu perspektīvāko popmūzikas eksportpreci, un tās popularizēšanai ārpus Latvijas piešķirts arī no visiem pretendentiem lielākais Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums. Tad nu jau gribot negribot ceturtais albums kļūst par tādu kā grupas pirmā līmeņa atskaiti, kam likumsakarīgi no septembra seko intensīva koncertēšana Eiropā ar iegriešanos Latvijā novembrī.
Kuģa signāls ostā
Ne visiem šāda dzīve ar koncertiem gandrīz ik dienu ir pa spēkam – iepriekš no grupas jau aizgājušā basģitārista pēdās nu devies arī nākamais. Pašas galvenās atskaites, protams, ir tās vēl vēlamās – mājās atvestie stāsti par panākumiem (kaut lielīties arī nav labi), ko nevar prognozēt tikpat vienkārši kā to, ka divreiz divi sanāks tikpat, cik divi plus divi. Ja, piemēram, kādai citai grupai, reiz izbraukājot sava jaunā albuma turnejā visas tās pašas vietas, ir izdevies pārdot tik un tik ierakstu, koncertu biļešu un mājās atgriezties katram savā Ferrari, tas nebūt nenozīmē, ka visos gadījumos rezultāts būs tāds pats, jo katrā konkrētajā vietā tevi var sagaidīt visādi neparedzēti laikapstākļi vai ceļu remontdarbi, kas liek kavēties un izraisa stresu, kāds konkurējošs notikums utt.
Tāpēc tagad, klausoties jauno Carnival Youth albumu, atliek vien novēlēt māksliniekiem tieši to, ko paši uzrakstījuši uz tā vāciņa: "Good Luck!" ("Lai veicas!")
Albums iesākas ar to, kas neliek mieru ne vien visu turpmāko tā klausīšanās laiku, bet arī pēc tam. Tāds kā kuģa pienākšanas vai aiziešanas signāls ostā, bet kuģa taure svilptu uz vienas nots – šī spēlē melodiju, notīm nevis strauji nākot citai citas vietā, bet plūstoši nomainoties, kā to spēj cilvēka balss, kas tiecas pielāgoties diriģenta vēlmēm, tomēr tieši vadīt to iespējams tikai caur katra dziedātāja smadzenēm. Izklausās diezgan spocīgi, kā parasti šķiet ar skaņām, kuru izcelsme uzreiz nav skaidra, jo ir tāda mazliet biedējoša sajūta, ka tās savieno dažādas pasaules vai vismaz laika periodus, ko viena cilvēka mūža laikā izdarīt, kā arī uzrādīt ticamas liecības par to nav iespējams. Tātad tas ir instruments ar raksturu, kas dzīvo pats savu dzīvi, – tas nevis kalpo cilvēkam, šajā gadījumā – mūziķim, bet diktē savus noteikumus.
Par līdzīgām sajūtām, kad studijā parādījušās un ieskanējušās senās klavieres Rhodes, ir stāstījuši džezroka grupas Kuba dalībnieki. Kad Carnival Youth albuma ievaddziesmā Two Monkeys jau pieslēdzas bungas, ģitāra un savulaik Arcade Fire, bet nu jau nepārprotami pašus Carnival Youth dalībniekus atgādinošie ierasti naivie vokāli, viss kļūst saprotams, bet tad "šī" skaņa atkal atgriežas. Tāds kā sens instruments, kas atrodas kaut kur studijas stūrī, un grupai pret to ir bijība, tāpēc pieskaršanās tam ir vesels notikums.
Brazīlijas gorillas
Ieraksts tapis Brazīlijā, tāpēc jau aizfantazējos līdz kaut kādam tur atrastam eksotiskam instrumentam. Tomēr izrādās, ka Brazīlijā bez vietējā gaisa, kas nav maznozīmīgs, izmantotas tikai vietējās perkusijas un noslēpumainais instruments ir analogais sintezators Prophet, ko grupa nesen iegādājusies. Mūziķu apiešanās ar to šķiet līdzīga kā amerikāņu new wave grupai Tom Tom Club savā slavenās The Drifters 1964. gada dziesmas Under the Boardwalk kaverversijā, sākumā no tā izvilinot kaut kādas biklas skaņas pirmajos piedziedājumos, savukārt uz dziesmas beigām jau šķiet, ka taustiņinsrumentālists ir tiktāl aizrāvies, ka aizpeldējis kaut kur kosmosā.
Ja runājam par albuma Good Luck divpadsmit dziesmām, tās ir patiešām labas un nenoliedzami liecina par grupas dalībnieku izaugsmi, bet manā uztverē tik un tā to kvalitāte paliek iepriekšminēto sintezatora tembru ēnā, līdzīgi kā kāds negaidīti uzradies eksotisks putns fonā nozags visu uzmanību pat svarīgākajam cilvēkam pasaulē. Brīžiem ieskanas arī stīgas, klavieres un citi elektroniski instrumenti, kora dziedājumi pārmaiņus atgādina vēsturiskos Electric Light Orchestra, Bee Gees un The Beach Boys, kādi bieži vien saklausāmi arī mūsdienu popmūzikā un nav nekas unikāls, tāpēc uzskaitīt aktuālākus piemērus būtu bezjēdzīgi. Dziesmā Phantom Planet ar balss pārveidotāja palīdzību paciemojas arī robota balss – ne tāda, kādu pazīstam no Kraftwerk, bet no Deimona Olberna ansambļa Gorillaz.
Good Luck klausīšanās kļūst par piedzīvojumu, ja to testē vispirms digitālā formātā, pēc tam pavisam jauna masīvi sabalansēta pieredze ir, atskaņojot vinila plati, kam to lieliski māsterējis Kaspars Putriņš, kā arī klausoties – kaut vai digitāli – austiņās, kas mūsdienās ir visizplatītākais un ērtākais mūzikas klausīšanās veids, bet visasāk analogā sintezatora skaņas, ko gribas uzvērt atkal un atkal, ar visu pārējo tomēr kontrastē, tieši klausoties vispieticīgākajā veidā – datora skaļruņos, kaut visas šīs piezīmes, protams, attiecas tikai uz melomāniem.
Albuma prezentācijas koncerts fon Stricka villā tuvojas beigām, un skan Carnival Youth agrīnā lipīgā dziesma Never Have Enough, kas pēc jauno noklausīšanās šķiet tik naiva, pat banāla, un žēl, ka tās potenciāls netika pēc pilnas programmas izmantots pirms dažiem gadiem, kad tā skanēja alus reklāmā Ziemeļvalstīs. Nu jau vairs neko – tas vilciens ir aizgājis uz neatgriešanos. Divas aptuveni piecpadsmit gadu vecas meitenes, iznākušas no villas dārza teritorijas, aizrautīgi dzied līdzi, smēķējot nevis turpat blakus skatuvei agresīvi reklamētās "nekaitīgās" Iqos, bet parastās degošās cigaretes. Droši vien ne tikai tāpēc, ka iekšā neļauj smēķēt, bet arī – lai noslēptos no savām mammām, kuras vēl ir par jaunu, lai atzītos, ka patīk Bruģis vai Apvedceļš, tāpēc klausās Carnival Youth un vakaros iet vannā ar grupas dalībnieku vārītajām Stendera ziepēm, dzirdot puišu maigās balsis un sajūtot pēc viņiem smaržojošā ūdens pieskārienus. Šāds mārketings darbojas.
"Good Luck!" – attālinās arī uzraksts uz kāda aizgājēja krekliņa muguras pēc koncerta. Tā patiešām ir laba ideja – likt nosaukumu uz krekliņu aizmugures, lai tu to izlasītu, kad esi kādu neapdomīgi atraidījis un viņš aizejot tevi sveicina ar šiem vārdiem: "Good Luck!", kas šajā gadījumā nenozīmē neko labu – viņš par tevi pasmejas, jo ir pārliecināts, ka bija tev vajadzīgs un tu viņu nespēji novērtēt.
Tādos gadījumos parasti saka nevis: "Laimīgu ceļu!", bet: "Laimīgu taciņu!" Beigās izrādās, ka nosaukums tā arī radies, producentam Gatim Zaķim reiz ieraksta laikā pirms kārtējā kādas dziesmas iespēlēšanas mēģinājuma to ar ironisku smīnu pasakot mikrofonā. Tātad uzraksts uz muguras ir savā īstajā vietā.
ko nu lej
Andris Grinbergs
Frizieris