Iepriekšējie divi Andra Ogriņa dzejoļu krājumi – Es zvēru pie kraukļiem (2008) un Zem pulksteņa pulkstenis (2011) – bija ar melniem vākiem un šīs krāsas simbolikai atbilstošu saturu. Tāpēc nedaudz pārsteidz, ka jaunā krājuma Plaukstu šķērsielas ietērps ir balts. Turklāt, atverot grāmatu, pretī sniedzas (vai, iespējams, apjukumā taustās) uzzīmēta plauksta, kas liek domāt gan par izmisumu, gan rūpēm. Negaidīti tiešs un ietilpīgs tēls. Vai lasīt Ogriņu šoreiz būs kaut kā citādi? Varbūt vieglāk?
Tumšā strāva
Ogriņš neapšaubāmi ir viens no noslēpumainākajiem latviešu dzejniekiem, un tāds ir nepieciešams katrai nacionālajai literatūrai. Viņš nepieder nevienai paaudzei, viņš, visticamāk, nekad nerakstīs esejas par mākslinieka un varas attiecībām un neizteiksies par Raiņa aktualitāti televīzijā, viņa blīvais rakstības veids, lai gan pamazām kļūst gaisīgāks, nav samērojams ar citu mūsdienu dzejnieku pat visdrūmākajiem darbiem. Tas, kas daudzus kaitināja pirmajos divos Ogriņa krājumos, proti, oriģinalitāte par katru cenu savienojumā ar improvizāciju par cilvēka prāta murgainajām dzīlēm un netaisnīgo ikdienas realitāti, tagad, iespējams, varētu palīdzēt Ogriņam zaudēt kritiķu nemīlētākā dzejnieka titulu. Ogriņš jāuzteic par gadiem ilgo uzticēšanos stilam, ko vairāki dzejas vērtētāji atzinuši par būtībā nelasāmu tā intensitātes dēļ. Katrs viņa dzejolis tumši strāvoja ar piecu drūmu dzejoļu jaudu, un grāmatas bija nudien biezas. Taču reizēm vajag kaut ko tikai atkārtot vairākas reizes, lai tas pēkšņi tiktu pieņemts, un varbūt Plaukstu šķērsielas ieslīdēs dzejas meinstrīmā – katrā ziņā man nav grūti iztēloties, ka jaunais krājums nopietni pretendēs uz godalgām un kritiķu laipnību.
No vienas puses, negaidīti, jo autori tā parasti nedara, bet, no otras puses, saprotami, ka Ogriņš paša spēkiem raksturojis savus tekstus, jo noslēpumaini dzejnieki mēdz padoties un pateikt lasītajam priekšā vēlamo teksta interpretāciju. Uz vāka atloka teikts, ka "šī ir tāda kā atkāpšanās jeb nogriešanās no fatālā". Lasot grāmatu, protams, nespēju nemeklēt apstiprinājumu šim apgalvojumam un šur tur arī atradu – galvenokārt īsajos un apcerīgajos dzejoļos, kādus Ogriņš līdz šim rakstījis ļoti reti. Tomēr sliecos domāt, ka autora sacerētā anotācija pilda Trojas zirga funkciju, jo novēršanās no fatālā vērojama ne tik daudz saturā, cik izvēlē rakstīt ekonomiskāk. Lasītājam nenogurt palīdz arī krājuma veiksmīgais sakārtojums, kurā garāki un poētiski sarežģītāki teksti mijas ar virkni lakonisku "pētījumu" par vientulību. Ogriņa savādie tēli radušies sāpīgas introspekcijas ceļā un fascinē ar savu nepiekāpību.
Ainava uz robežas
Tātad Ogriņa dzeja nevis reprezentē objektīvu realitāti, bet gan aizstāv izteikti subjektīvu pasaules vērojumu, kurā šķietami labi pazīstamu detaļu izkropļojums ir kā spogulis liriskā "es" sajūtām. Šī dzeja jums nepalīdzēs labāk izprast savu vietu mūsdienu sabiedrībā, tā drīzāk rezonēs ar ikdienas rutīnai mazāk zināmiem apziņas nostūriem – ja vien jums pazīstama melanholija, ilgas pēc jēgas un atvērtība neparastajam. Citiem vārdiem sakot, Ogriņa tekstiem nepieciešams lasītājs, kas ir uz viena viļņa ar autora ekspresionistisko pasaules izjūtu. No vienas puses, tas var šķist pārāk elitāri, tomēr, no otras puses, viņa dzeja vienmēr ir bijusi blīvi un tumši organizēta grēksūdze, kas atklājas caur smagnējām rindām un spocīgiem tēliem. Kaut gan Ogriņa metode nereti rada nospiedošu atmosfēru un vēlmi pievērt grāmatu, nerodas iespaids, ka viņš to izvēlējies, lai izskatītos ekstravagants un manierīgs. Viņš to izvēlējies, lai būtu godīgs – pirmām kārtām jau pret sevi un līdz ar to arī pret lasītāju.
Kāda ir ainava, kurā sevi atpazīst Ogriņa liriskais "es"? Tā ir ainava uz robežas starp dzīvību un nāvi, starp prātu un neprātu, starp cerību un bezcerību, turklāt bez skaidrām norādēm, kurš no pretpoliem spēcīgāks un kurā no visām realitātes plaisām varētu slēpties – ja tāda maz pastāv – dziļāka, esamību mainoša jēga. Šīs svārstības raksturo jau iepriekšējos divus Ogriņa dzejoļu krājumus, tomēr šeit tās ir skaistāk pasniegtas. Dzejnieks labāk apzinās dažādu saikļu ("un", "vai", "jo" u. c.) devumu teksta muzikalitātē: "mēs dzērām no mākoņiem nosmelto krējumu/ un ēdām no zemes/ jo zemei mēs atņemtie mazbērni" (19. lpp.) – kvazireliģisks tonis, kas, tiesa, ved nevis pie transcendentālas patiesības, bet atpakaļ pie zemes, pie matērijas (šī bezkompromisu atgriešanās liek ieskatīties tukšumā un laupa lasītājam viņa komfortu, ko cita dzejnieka darbos sniegtu kāds banāls mierinājums vai līdzjūtība). Tāpat Ogriņš pārliecinošāk nekā jebkad lieto imažistu tehniku – spilgtā redzes gleznā savieno divus šķietami nesaistītus realitātes fragmentus. Divi piemēri: "saulrieta saviebtā seja/ neko labu nevēsta arī par parītdienu/ mēs skatāmies tajā/ no zārkiem krīt slapjas sniegpārsliņas" (29. lpp.); "ap šo laiku kā migla apvijas zvīņaina tumsa/ un parkos nožņaudz dzimstošās vizbulītes" (59. lpp.). Ainava, protams, joprojām pilna drūmu nojausmu un pastarpināti liecina par liriskā "es" bezcerīgo stāvokli – tātad saturs nešaubīgi smags un turpina iepriekšējās grāmatās iesākto, tomēr Plaukstu šķērsielās ir nedaudz vairāk viegluma stilā, nedaudz vairāk brīvības ap vārdiem. Rindas kļuvušas īsākas un nosvērtākas un atgādina īsus saucienus sniegotā laukā.