Kas tas bija? – Buča! – Un ko lai es ar to buču daru? – šis ir viens no pirmajiem un spilgtākajiem dialogiem, kas raksturo jauno periodu suņumeitenes Lotes dzīvē, kopš viņas ģimenē ir parādījusies māsiņa Rozīte. Tas, protams, ir ļoti prātīgs gājiens no filmas veidotāju puses – trešajā filmā Lote un pazudušie pūķi, kas seko pirmajām divām (Lote no Izgudrotāju ciema (2006) un Lote un Mēnessakmens noslēpums (2011)), ieviest kādu jaunu elementu jau pazīstamajā varoņu struktūrā, lai arī pašiem būtu interesantāk darboties. Un to var just, ka pašiem patīk, – jaunajā filmā apzināti, bet ar bērnišķīgu prieku izmantotas daudzās iespējas, ko sniedz maza bērna svaigais skats uz dzīvi, brīvs no rutīnas un "liekām" zināšanām, tāpēc ļoti atspirdzinošs. Vai jūs varētu iedomāties, kas ir "kurmis ar ērkšķiem"? Tas, protams, ir ezis, ticiet Rozītei!
Igauņu faktors
Bet sāksim labāk no sākuma. Lote un pazudušie pūķi ir trešā filma ļoti veiksmīgi uzsāktā un turpinātā sadarbībā starp Latvijas filmu studiju Rija un igauņu animācijas studiju Eesti Joonisfilm – lai gan praktiski visa filmas radošā komanda pārstāv Igauniju, tomēr jau kopš pirmās filmas lieliski realizētā latviskā dublāža un jo īpaši Renāra Kaupera klātbūtne filmas skaņu celiņā ļauj Loti izjust arī kā mūsējo. Pamazām arī Latvijas tirgū parādās Lotes un viņas draugu tēli dažādos suvenīros, uz sulu paciņām, grāmatās un puzlēs; trešās filmas pirmizrādei par godu Rīgas lielajā Valtera un Rapas grāmatnīcā iekārtots vesels grozs ar jaunām spēļmantām, Pērnavas izklaides parkā Lote runājot arī latviski – vārdu sakot, iedzīvojusies uz palikšanu arī Latvijas publiskajā telpā.
Tas, starp citu, ir patīkams pretsvars tradicionālajām suvenīru straumēm, ko atnes katra jauna Holivudas animācijas lielfilma, kuru mārketinga budžetiem mūsu filmas nevar turēt līdzi, tāpēc nevienam Latvijas animācijas varonim nav lielu cerību šajā milzu tirgū iespraukties, bet kopā ar igauņiem tomēr varam šo to paveikt – lūk, vēl viens negaidīts kopražojuma pluss.
Jā, bet tas nav nekāds sākums, tā drīzāk ir "pēcprodukcija", atgriezīsimies labāk pie filmas. Vēl viens igauņu faktors ir tas, ka Lote un pazudušie pūķi ir vienīgā animācijas filma Igaunijas simtgades filmu programmā – te mēs ar savām divām (Saule brauca debesīs un Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi) varam kļūt mazliet lielīgi, tomēr salīdzināt un mērīties nav nekādas vajadzības. Ja nu vienīgi, atceroties abu Latvijas filmu attēla gleznieciskumu katrai savā mākslinieka rokrakstā, jau no iepriekšējām filmām pazīstamā Lotes Izgudrotāju ciema pasaule liekas vēl dīvaināka – ļoti krāsaina, ļoti pieblīvēta un ļoti plakana, ārkārtīgi reti tiek izmantota attēla telpiskā dimensija; tur nav ne priekšplāna, ne tālākā plāna, viens vienīgs raibums. Telpiskums parādās tikai tad, kad ceļotāji nonāk citās pasaulēs – surikātu ciemā vai, jo īpaši, pūķu pazemē, kur attēla ietilpība palīdz kāpināt kulminācijas iespaidu. Un tikai viens tiešām kritisks novērojums par filmas ritmu – finālā stāsts ļoti strauji apraujas, neļaujot mierīgā atplūdā skatītājam pašam sajust fināla piepildījumu.
Labie un vēl labākie
Lotes piedzīvojumu stāsts trešajā filmā ir raiti savērpts, loģisks un viengabalains – atšķirībā no pirmās filmas, kur tas it kā salūza uz pusēm. Tas, protams, ir neizbēgami, ka pieredzējis skatītājs prātā salīdzinās visas trīs sērijas, un šoreiz tas arī nav nekas slikts, jo trešajai filmai tāda salīdzināšana nāk tikai par labu. Iezīmējas arī kādas kopīgas tendences, piemēram, iepriecinošs ir fakts, ka pakaļdzīšanās motīvā, kas ir stāsta pamatā gan otrajā, gan trešajā filmā, nevienu no konkurentiem nevada ļaunums – te nevis sliktie dzenas pakaļ labajiem, bet uz vienu mērķi steidzas divas pozitīvi orientētas un visnotaļ cēlu nodomu vadītas komandas; arī otrās filmas mēnesszaķiem ar trim ausīm taču bija pavisam godīgi nolūki un respektējama vajadzība.
Te būtu īstais brīdis izpaust skaļu sajūsmu par vienu no šīm komandām jaunajā filmā, Lotes pasaules jaunpienācējiem – zinātņu profesoriem Kārli Jenotu un Viktoru Vīķi. Viņu divspēlē ir ielikts milzīgs enerģijas un asprātīgu joku lādiņš, jo nīgrais Viktors, krūšu kabatiņā tupēdams, nemitīgi apstrīd un apšauba optimistiskā Kārļa izdarības, skeptisks "ui-ui, kā te viens iededzies!" ir vēl tikai ziediņi. Gan abu kolēģu, gan citu filmas varoņu dialogos, kurus spodrina latvisko tekstu autora Andra Akmentiņa talanta dzirksts, brīnišķīgi virpuļo vārdu spēles ("Ak, es gribētu gluži vai atrauties no zemes! – Nu-nu, tūlīt tu man atrausies!"), un vispār – Lote un pazudušie pūķi ir ne tikai skatāma, bet arī klausāma filma, un tas nezin kāpēc pilnīgi nemaz nekaitina (lai gan postulātu, ka kino pamatā ir vizuāla māksla, neviens nav atcēlis).
Latvijas skatītājam viens ārkārtīgi sirsnīgs papildu bonuss ir šajā klausīšanās procesā sadzirdēt mīļi pazīstamas balsis no mūsu izcilāko aktieru zvaigznāja, turklāt lieliski, ka tās kā tradīcija saista kopā visas trīs filmas un skan visām cauri – nu jau pavisam kopā 13 gadu. Jura Strengas ierunātajam Klausam šajā filmā vairs nav tik liela loma, kāda bija otrajā, toties no pirmās filmas uzmanības centrā atkal atgriezušies abi tik britiskie kurmji Džons un Džeimss, kuri runā Ulda Dumpja un Ģirta Jakovļeva klasiski nostādītajās un tik pazīstamajās balsīs. Un pavisam liels prieks strīdīgo un šķietami anonīmo pūķu burzmā pēkšņi saklausīt Olgas Dreģes pazīstamo tembru – pat tad, ja viņai te nav tik liela loma kā cūku mamma Zelma pirmajā filmā un govs fizkultūriete otrajā filmā.
Kur filmu skatīties
Un vēl mazliet par izrādīšanu, kas šoreiz Lotes filmas kontekstā ir diezgan sarežģīts temats. Pirmkārt, pilnmetrāžas filmas seansu kinoteātros ievada jaunās mākslinieces un režisores Agneses Aizpurietes animācijas īsfilma Trakā lapsa, kā tas notika arī pirmizrādē, un tas ir labi – pēc šāda modeļa sen jau ilgojas dažādu īsfilmu autori, bet parasti to apgrūtina izrādīšanas juridiskā puse. Šajā gadījumā problēmu nav, abas filmas tapušas vienā studijā un ar seansa biļešu ieņēmumiem drīkst rīkoties viens producents.
Otrkārt, filma Lote un pazudušie pūķi tieši 22. februārī vienlaikus ar seansiem kinoteātros tapa pieejama arī filmu straumēšanas platformā Shortcut, un tas izrādījās sensibls temats. Šāds pasaulē jau aprobēts modelis Latvijā tiek izmēģināts otro reizi, tomēr neiepatikās Rīgas lielākā kinoteātra vadībai, kas gribēja saglabāt ekskluzīvas tiesības uz filmas izrādīšanu tikai kinoekrānā. Rezultāts – nemeklējiet Lotes filmu uzņēmuma Forum Cinemas multipleksā Kino Citadele, bet meklējiet visur citur un atbalstiet noskatoties, jo mūsu senajai draudzenei Lotei un viņas jaunajiem draugiem jau nu gan nebūtu jācieš no pasaules kinoindustrijas tektoniskajām svārstībām.