Pavisam ikdienišķa kinonedēļa – ne īpaši laba, ne īpaši slikta. Kinoteātri nelutina ar izmeklētu piedāvājumu – kaut fons, arī nacionālā kino radītais, ir labs. Joprojām plosās Izlaiduma gada komanda, ar visiem iespējamajiem un neiespējamajiem līdzekļiem pārliecinot, ka viņu filma ir jāredz katram. Mērķis – 100 000 skatītāju – jau definēts, un nav ne mazākā iemesla slāpēt režisora Andra Gaujas un viņa uzticīgā ieroču brāļa operatora Aleksandra Grebņeva pārliecību, ka tas tiks sasniegts.
Pat neiedziļinoties filmas patiesajās un šķietamajās vērtībās, skaidrs ir viens – Izlaiduma gads mārketinga ziņā ir sarīkojis apvērsumu un revolūciju. Tas nekas, ka Izlaiduma gada uz asfalta atstātās pēdas (ar krītu rakstīto filmas nosaukumu jau mēnešiem ilgi pirms pirmizrādes), turklāt vistrakākajās vietās, aizskalo lietus (pārfrāzēju citātu no Viktora Freiberga iznīcinošās filmas recenzijas LU studentu portālā mansmedijs.lv). Saceltā vētra paliek. Pat ignorējot to, kādā tad tilpumā (glāzē, bļodā vai okeānā) Izlaiduma gads ir sacēlis vētru, skaidrs ir viens – šīs filmas komandas īstenotais partizānu mārketings ir akadēmiskas intereses un izpētes vērts. Cerams, kāds no sociālo zinātņu studentiem to uzskatīs par interesantu tēmu.
Iespējams, šī skaļā Izlaiduma gada plosīšanās un māka pat no sliktām atsauksmēm izspiest pozitīvo efektu, tās montējot ar precīziem griezieniem un nošķeļot negatīvās teikuma beigas no neitrālā teikuma sākuma, arīdzan ir rafinēts solis un pierādījums tam, ka montāžā (jeb prasmē savienot īstos kadrus, īstos vārdus pareizā secībā) slēpjas megaliels spēks. To novērtētu pat krievu montāžas kinomeistari, tie, kuri XX gs. 20. gados pirmie pasaules kino un mediju vēsturē apjēdza un izmantoja montāžas kā jēgas formveides ieroci.
Līdzās Izlaiduma gadam nedēļu uz ekrāniem ir Modris, kuram, iespējams, būs sarežģītāk tikt līdz skatītāju tūkstošiem – arī tādēļ, ka mārketinga un reklāmas kampaņa ir klasiska, ne revolucionāra. Kaut nevajadzētu piemirst, ka būtiskākais tomēr ir filma, nevis kampaņa.
Skarbs vīrs Ņujorkā
Šis garais ievads ir gluži neiederīgs ikdienišķā rakstā par visai ikdienišķu Holivudas produktu, kas izkritis aprakstāmo kārtā. Kaut filma Pastaiga starp kapakmeņiem sākotnēji ieintriģēja, iespējams, tās intriga nostrādās vēl uz kādu. Tā ir filma par pensionētu Ņujorkas policistu Matu Skaderu, kurš pametis dienestu, taču izrādās par vāju, lai atteiktu kādu darbiņu. Policista lomā ir britu aktieris Laiems Nīsons, kurš pēdējos gados specializējas uz sūru vīru lomām. Nīsona varoņiem ir nieks atriebt dažāda mēroga mērgļiem par viņu pastrādātajiem briesmu darbiem. (Trilleris Nolaupītā/Taken (2008) un tā turpinājumi par tēvu, kurš meklē savu nolaupīto meitu un atdara varmākām, bija ļoti veiksmīgi Eiropas produkti ar Nīsonu galvenajā lomā.)
Filmā Pastaiga starp kapakmeņiem Nīsons apgūst Ņujorkas plašumus. Bez skarbā Nīsona un vienmēr vilinošās Ņujorkas, kuras tēls filmā gan drīzāk atgādina elles priekškambari, var "uzpirkt" arī uzskatāmās norādes uz šīs filmas dziļajām kultūrsaknēm. Nīsonam/Matam, kurš pamazām iepiņķējas kāda narkobosa nogalinātās sievas izmeklēšanā, uzrodas draugs – afroamerikāņu zēns, kurš mīl snaust bibliotēkā pie datora. Tur arī sākas detektīva un puikas kultūratsaucēm piestrāvotais dialogs par bērna hobiju – viņš mīl detektīvliteratūru, brutālos gangsterromānus, ko savulaik rakstījuši Dešiels Hemmets un Reimons Čāndlers, precīzāk, viņu radītos varoņus – detektīvus Semu Speidu un Filipu Mārlovu. (Skaidrs kā diena, ka filmas scenārists un režisors Skots Frenks jūtas tuvs gan detektīvliteratūras slānim, gan arī filmām, kuras tās iedvesmojis, – pamatā tās ir XX gs. 40.–50. gadu amerikāņu film noir.)
Protams, arī Nīsona varonis ir rada Semam Speidam un Filipam Mārlovam, jo nes sevī pamatīgu psiholoģisko traumu. Filmas gaitā vairākās retrospekcijās tiek parādīts, kālab detektīvs ir tik jūtīgs pret bērniem, kādēļ viņš ir atmetis dienestu policijā un regulāri iegriežas anonīmo alkoholiķu pulciņa draudzīgajās intīmajās grēksūdzēs.
Varonis, vājības, vardarbība
Tā nu mums ir skarbs varonis ar psiholoģisku traumu, vājību pret bērniem un sapiņķētu slepkavības lietu, ko mēģina atrisināt. Tik tālu viss būtu kārtībā, varētu pat akceptēt filmas autoru vēlmi uzradīt vēl vienu postmoderno neo noir, kur amerikāņu klasikas motīvi pārstrādāti XXI gadsimta izpratnei. Tomēr ir vismaz viens aspekts, kas mazina jūsmu par filmu, – autoru aizrautība ar šaušalu demonstrēšanu, atrādot varmāku izdarības teju ar grāmatvedisku pietāti, un šāda veida riebeklības klasikai ir svešas.
Ļaundari, kurus medī Laiema Nīsona privātdetektīvs, siro pa Ņujorku, laupot sievietes un bērnus. Par tālāko nestāstīšu, lai nevairotu paniku. Upurus viņi izvēlas ārkārtīgi pārdomāti – tie ir pārtikušu narkodīleru tuvinieki. Noziedznieku loģika ir dzelžaina: narkodīleri samaksās izpirkuma naudu un uz policiju nedosies. Tiesa, viņi meklē palīdzību pie privātdetektīva ar psihotraumu.
Diemžēl, par spīti norādēm uz kultūrkontekstu, par lielu veiksmi šo darbu nevar dēvēt. Pārmetumus var veltīt arī scenārijam, kurš met cilpas, buksē uz vietas un nereti piedāvā nejēdzīgi un neloģiski izstieptas epizodes – protams, tās, kur dur, cērt, šļerkst un žļerkst. Filmai, kas ideālā gadījumā iedomājas sevi esam par vismaz Deivida Finčera stilistiski perfekto trilleru līdzinieci (Septiņi u. c.), piemīt neskaitāmas pazīmes, kuras to ierindo daudz pieticīgākā plauktiņā (viena no tām ir arī tīksmināšanās ar vardarbības anatomiju).
Labi, ka pirms šīs tik ikdienišķās nedēļas ķinīšos bija iepriekšējā nedēļa ar Modra pirmizrādi un vēl pirms tam – ar Izlaiduma gada pirmizrādi. Šīs filmas uz dzīvi attiecas, un to nekādi nevar teikt par pēc sen atstrādātām formulām konstruēto trilleri Pastaiga starp kapakmeņiem ar tā nerealizētajām pretenzijām.
Pastaiga starp kapakmeņiem/A Walk Among the Tombstones ***
Krimināla drāma. ASV. 2014.
Režisors Skots Frenks
Lomās Laiems Nīsons, Dens Stīvenss, Boids Holbruks, Deivids Hārbors u. c.