Filma Saproti mani, ja spēj/Incompresa pirmizrādi piedzīvoja maijā Kannu kinofestivālā, kur gan nebija iekļauta lielajā konkursā, taču godam turējās otrajā nozīmīgākajā festivāla programmā Un Certain Regard. Iespējams, kādam liksies lieks pieminējums, kur un kā pirmizrādīta filma, kuru var skatīties kinoteātrī Splendid Palace. Tik vienkārši gan nav – Eiropas filmām, un šī ir Eiropas filma, garum garais penteris, kurā festivālā atlasīta, kurā pabijusi, ir vitāli svarīgs – arī kā sava veida kvalitātes latiņa. Ticiet vai ne, bet Eiropā, kur ik gadu saražo apmēram 1200 filmu – par trešdaļu vairāk nekā ASV –, festivāli ir ārkārtīgi nozīmīga Eiropas filmu izrādīšanas platforma – ar visu to hierarhiju un rituāliem.
Kotletes manās kabatās
Azijas Ardžento filmas klātbūtne Kannās bija pat ļoti loģiska – galu galā viņa ir spilgta personība, pazīstama aktrise, kura daudz filmējusies ne tikai Itālijā, bet arī Francijā –, lai pievērstu uzmanību arī viņas režisētajam darbam. Saproti mani, ja spēj nav pirmais Ardžento režijas darbs; kā pilnmetrāžas filmas režisore viņa debitēja 2000. gadā ar dulno, egocentrisko Scarlet Diva – kādas atkarību varā esošas, provokatīvas aktrises portretējumu ar sevi pašu galvenajā lomā. Kopš tā laika Azija Ardžento filmē regulāri – pamatā gan īsfilmas. Saproti mani, ja spēj ir viņas trešā pilnmetrāžas filma, kurā Ardžento īpaši neslēpj, ka izmantojusi pati savas bērnības pieredzi un pārdzīvojumus.
Filmas galveno varoni, aptuveni deviņus desmit gadu veco meiteni sauc Ārija – no vārda Azija viņu šķir tikai viens burts. Protams, Itālijā un Francijā šī fakta pieminējumu var uzskatīt par lielisku āķi publikai – Azija Ardžento nāk no slavenas Itālijas dzimtas – viņas māte ir aktrise, tēvs – Itālijas īpašā šausmeņu žanra, tā dēvētā giallo, dzīvais klasiķis Dario Ardžento. Arī laiku, kurā risinās filmas darbība, Azija Ardžento ir pieskaņojusi savai bērnības ērai – Azija ir dzimusi 1975. gadā, filmas darbība notiek 80. gados bohēmiskā itāļu ģimenē, precīzāk gan būtu teikt – bohēmiskas ģimenes paliekās.
Māte, kuru, izmantojot spilgtus vizuālus triepienus – parūku, kostīmus, grimu –, spēlē franču aktrise (jā, jā, Larsa fon Trīra pēdējo filmu zvaigzne) Šarlote Gensbūra, ir pianiste, tēvs (lomā Itālijas TV zvaigzne Gabriels Garko) ir populārs aktieris, dāmu mīlulis un ārkārtīgi māņticīgs tips. Šo divu temperamentīgo indivīdu savienība jūk un brūk pa vīlēm vienā no filmas pirmajām epizodēm – ģimenes vakariņās, kurās Šarlotes Gensbūras atveidotā māte uzsviež uz šķīvjiem pa blāvai kotletei. Šķietamā ģimenes idille sašķīst lauskās pat nesākusies – un te pie vainas nav kotletes, no kurām dažas nonāk vispirms Ārijas kabatā, pēc tam tiek izsviestas pa logu. Vētrainā vārdu apmaiņa starp meitenes vecākiem strauji pietuvina abu šķiršanos.
Ģimenītes destrukcija
Tēvs ar savu apaļīgo, rozā tērpto pusauga meitu Lukrēciju no citām attiecībām pārceļas uz citu dzīvokli. Māte paliek ar abām pārējām meitām – Ārija ir pianistes un aktiera vienīgais kopīgais bērns. Tālab arī šajā ģimenes dalīšanā viņai ir kritusi visnejēdzīgākā loze: meitene ar savu sainīti un būrī iesprostotu kaķi klīdīs no viena vecāka pie otra ar visām no tā izrietošajām sekām. Ārija ir lieka gan eksaltētā un līdz komiskumam māņticīgā tēva dzīvē (un vēl liekāks ir viņas melnais nelaimi vēstošais kaķis), gan dzīves virpulī līksmi metušās mātes dzīvē, kuras mīļāko amplitūda svārstās no labi situēta kunga un viņa sagādātajiem materiālajiem labumiem (ceļojumi, briljanti) līdz vitālam, jauneklīgam skaņu inženierim, kuram par godu vakartērpi tiek nomainīti ar saplēstiem džinsiem.
Visu šo itāļu ģimenītes destrukciju režisore attēlo temperamentīgi, taču bez dramatisma, drīzāk kā traģikomisku jūkli, kurā ar pašcieņu mēģina izdzīvot un izkulties Ārija. Viņa mēdz pieķerties cilvēkiem, tiem dažiem, kuri to ļauj, – kaut mazliet baidoties kā, piemēram, Ārijas klasesbiedrene. Ārijai ir literārā dzirksts – viņa lieliski raksta sacerējumus un esejas, īpaši veiksmīga ir viņas eseja par sargeņģeli – šī loma tiek melnajam kaķim, kurš atšķirībā no reti notveramās un aizņemtās mātes un eksaltētā, brēcošā tēva ir tuvumā un pa rokai.
Nevienam nevajadzīgā
Filmas vizuālā pasaule ir forsēti koša – reāla un tomēr nedaudz nosacīta. Tā liecina gan par varoņu gaumi, teiksim, viss rozā kā tēva meitas Lukrēcijas apartamentos, gan arī par laikmeta radītajām ilūzijām. Pie Ārijas mātes dzīvokļa sienām dižojas spilgta sarkanā zvaigzne – dvēselē viņa ir komunistisko ideālu cienītāja, kaut realitātē demonstrē veselīgu pragmatismu.
Lai cik spilgtas lomas Azija Ardžento ir atvēlējusi tēvam (Gabriels Garko) un mātei (Šarlote Gensbūra; atšķirībā no tēva lomas atveidotāja, kurš pārspīlē un pārspēlē, Gensbūra eleganti balansē uz dramatisma un kariķētības robežas), filmas emocionālais centrs ir mazā Ārija. Lomā atbruņojoša ir deviņus gadus vecā Džūlija Salerno, kurai tā ir jau piektā loma kino. Starp citu, arī Azija Ardžento sāka filmēties bērnībā – tā ir vēl viena autobiogrāfiskā paralēle. Džūlija Salerno ir pārsteidzoši organiska, spēlējot Āriju – meiteni, kura klimst starp tēva un mātes mājām, tā īsti nebūdama vajadzīga ne vienam, ne otram.
Kaut tikpat svarīgs Ārijas esamības slānis ir viņas komplicētās attiecības ar klasesbiedriem un blondu puisi, iedomāto jūsmas objektu. Iespējams, tieši šī sižeta līnija – Ārijas attiecības ar vienaudžiem – ir mazāk veiksmīga. Tā cieš no fragmentārisma, paskaidrojošo nianšu trūkuma. Tomēr kopumā Azijai Ardžento ir izdevies radīt emocionāli uzrunājošu bērnības vientulības sajūtu, neiestiegot liekā asarainībā, par spīti notikumu dramatismam. Filma ir temperamentīga un vitāla, ar atskurbinošu melnā humora devu.
Kā tad ar balvām? Nekādas īpašās balvas Ardžento filma Kannās neieguva, taču atzinīgas recenzijas gan. Šis darbs nenoliedzami ir solis uz priekšu režisores profesionālajā varēšanā – arī traģikomisks un vietumis aizkustinoši patiess stāsts par ellīti, ko pieaugušie mēdz sagādāt bērniem. Filmas krāšņajā skaņu celiņā ir izmantotas arī pašas Azijas Ardžento dziesmas.
Saproti mani, ja spēj/Incompresa ***
Drāma. Itālija, Francija. 2014.
Režisore Azija Ardžento
Lomās Šarlote Gensbūra, Gabriels Garko, Džūlija Salerno