Divos vārdos – patīkams pārsteigums. Ir jau redzēti visādi debitanti, kuri savu pirmo (un reizēm vienīgo) filmu rada idejas vārdā, būdami ar šo ideju tik fanātiski pārņemti, ka aizmirst domāt par tās kinematogrāfisko pasniegšanu vai vispār jebkādiem elementāriem profesionāliem kritērijiem. Normunda Puča filma Segvārds Vientulis nepavisam nav tāds gadījums. Autors gan cīnījās fanātiski neatlaidīgi un ilgi, taču cīņa beigusies ar uzvaru un kritušo nav, ja atļauts lietot filmas darbības laikam atbilstošu metaforu.
Jeibogu, ja Dievs ir...
Tieši kinematogrāfiski atradumi paceļ filmu Segvārds Vientulis augstākā līmenī nekā vienkārši godprātīgi nostrādāts darbs par nenoliedzami nozīmīgu un patriotisku tēmu. Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, filmas viela ir vizualizēšanai diezgan nepateicīga, turklāt vēl tādam starpžanram, kādu autors izvēlējies, – pilnīgi dokumentāls stāsts, kas balstīts uz faktiem un vēstures liecībām, bet tās, protams, vairumā gadījumu pieejamas tikai arhīva dokumentu un fotogrāfiju veidā. Tāpēc inscenētajās epizodēs aktieriem nav īpaši daudz iespēju izvērsties, viņiem jālasa uzsaukumi un pavēles, jāskrien un jāšauj, un reizēm jāsastingst domīgos tuvplānos. Taču viena no autora veiksmēm ir tā, ka viņam izdevies par savu filmu ieinteresēt (nevis, cik saprotams, pievilināt ar lieliem honorāriem) patiešām talantīgus aktierus un daudzām bezvārdu lomām un epizodēm piemeklēt kolorītus tipāžus (piemēram, briljantā ideja – tulkotājs Valdis Bisenieks kapuciešu mūka lomā runā latīniski).
Vilis Daudziņš čekista Avdjukeviča lomā ir lieliski daudzkrāsains, nevis plakans sliktais, un cik sulīgi viņš, papirosu pīpējot, pasaka: " Jeibogu, ja Dievs ir, tad viņš Juhņevičam palīdz!" Varim Piņķim galvenajā – mācītāja Antona Juhņeviča – lomā ir mazāk, ko spēlēt rakstura daudzveidības ziņā, toties viņam uzdāvināts lielisks "nolemtā gājiens", kas filmā veiksmīgi iekomponēts divreiz, nojaucot stāstījuma lineāro struktūru. Tiesa, varbūt šo divreizējo gājienu vismaz filmas sākumā spēj novērtēt tikai iepriekš sagatavots skatītājs, kurš zina Juhņeviča biogrāfiju, – tad uzreiz saprotama situācijas traģika un skaidrs, kāpēc roka tik ilgi kavējas uz durvju roktura. Bet nu tāpēc filmas komanda ir nopietni veidojusi publicitāti un Antona Juhņeviča dzīvesstāsts nupat jau izlasāms gandrīz visos medijos.
Par filmas autoru vēlēšanos un prasmi lietot kinematogrāfiskus izteiksmes līdzekļus liecina arī šķietami maznozīmīgā epizode ar kāda kareivja nāvi, kuru patiesībā nospēlē Piņķa tuvplāns – vispirms steidzīga sagatavošanās lūgšanai, tad lūpas, kas kustas klusā čukstā, un tad – viss, pēc Juhņeviča acīm redzams, ka atliek tikai apklāt aizgājēja seju.
Angļi pie Krustpils
Prātā paliek operatoru darbs (Andrejs Verhoustinskis un Oto Ailts), kas radoši variē dažādus mērogus un rakursus no čekista zābaku tuvplāna līdz izmisīgi vientuļai figūriņai sniegotas ainavas dziļumā. Savukārt kinohroniku lietojums nevis vienkārši ilustrē laikmetu, kurā noris darbība, bet saspēlējas ar inscenētajām ainām, piemēram, partizānu kolektīvā apņemšanās nopietni organizēties un saņemties cīņai montēta paralēli ar Sarkanās armijas militārās tehnikas parādi, demonstrējot, cik nevienlīdzīgs ir spēku samērs un cik naiva diemžēl ir iedoma stāties pretī tankiem ar mežabrāļu plintītēm. Protams, partizānu vienīgā cerība ir sabiedroto karaspēks, un interesanti, ka filmas autori sper vienu soli tālāk par šī laika atspoguļošanā ierasto stereotipu "amerikāņi mums nāks palīgā" – filmā izspēlēta situācija, kurā vīri notic, ka "angļi ir jau pie Krustpils, krievi bēg!".
Rezumējot – Normunda Puča filma it kā iekļaujas tajā straumē, kuras publiskākā zīme ir vēlēšanās redzēt Dvēseļu puteni ekranizētu, tomēr vienlaikus Segvārds Vientulis ir pierādījums tam, ka ar pliku nacionālo sajūsmu vien vairs nepietiks. Ja filmā nebūtu visu iepriekšminēto un vēl citu kinematogrāfisko smalkumu, tā zaudētu pusi no sava iedarbības spēka un mācītājs Antons Juhņevičs paliktu par plakani patriotisku, no finiera izzāģētu tēlu ar pārāk sarežģītu biogrāfiju – kā tas sāk likties filmas sākumā, kad aizkadra balss (Egons Dombrovskis) ilgi lasa pārāk daudz informācijas, kurai gandrīz nav iespējams sekot līdzi, kur nu vēl pēc tam atcerēties. Taču filma veiksmīgi atdzīvina līdz šim mazpazīstamu personību Latvijas pretošanās kustības vēsturē un kliedē bažas, ka par nacionālpatriotisku tēmu nav iespējams uzņemt mākslinieciski kvalitatīvu filmu.
No sirds lūdzu skatītājus neizskriet no kinozāles filmas beigu titru laikā – pēc tiem seko lieliska bezvārdu aina, kas ar žestiem vien izstāsta ļoti daudz.
Segvārds Vientulis ****
Vēstures drāma. Latvija. 2014.
Režisors Normunds Pucis
Lomās Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Andris Bulis, Juris Bartkevičs, Juris Jope, Edgars Pujāts u. c.