Jāņa Holšteina-Upmaņa jeb Goran Goras cikls Mosties ar Knuta Skujenieka vārdiem ir pavisam jauns posms dziesminieka daiļradē. (Trijos viņa iepriekšējos albumos skanējušas dziesmas angļu valodā.) Iespējams, to varētu dēvēt par pieaugšanu jeb briedumu, jo arī Ainars Mielavs savulaik rakstīja dziesmas angļu valodā un apgalvoja, ka viņam rakstās tieši tā un ne citādi. No krievu valodas neatdalāmais Boriss Grebenščikovs arī reiz mēģināja dziedāt angliski un 1989. gadā Rietumos izdeva Eurythmics dalībnieka Deiva Stjuarta producēto albumu Radio Silence, taču arī tajā bija dažas dziesmas krieviski – nenoliedzami labākās. Izteikti latviskās grupas Gaujarts pirmajā albumā Koncerts kultūras namā arī bija dziesma angļu valodā, kuru tagad paklausoties, šķiet, ka tā nav taisnība.
Dziesmu autoru atmoda
Gan pieredzes bagātā rokgrupa Pienvedēja piedzīvojumi, gan krietni jaunākās Rīgas modes vispār neizskata iespēju sākt dziedāt angļu valodā, jo tik labi kā Bobam Dilanam un Džonam Lenonam nesanāks tik un tā un kāda velna pēc rakstīt sliktāk? Ja pat lielākajai daļai viņu tautiešu tas nav sanācis jau gadu desmitiem, kāpēc lai to paveiktu kāds latviešu puisis ar ģitāru, kura pirmais izrunātais vārds bērnībā bija "mamma", nevis "mammī" un ūdens bija "ūdens", nevis aqua? Protams, doma par ārvalstu klausītāju simpātiju iekarošanu, uzrunājot viņus tiem tuvākā valodā, ir saprotama, ja savu tautiešu ir pārāk maz, lai mūziķis varētu atļauties savās mājās uz sienām tapešu vietā izlīmēt naudaszīmes un pēc tam, lūkojoties tajās, nodoties tikai muzicēšanai, precīzāk – skanošā ražošanai vēl vienas eiro tapešu kārtas pelnīšanai.
Andra Indāna veidotais albums Strāvoklis, kurā dažādas grupas spēlē pašu sacerētas dziesmas ar Raiņa vārdiem, un projekts Viegli, kurā pirms tam savus pantus dziedājušie mūziķi devuši melodijas Imanta Ziedoņa dzejoļiem, bija pirmie, kas vēstīja tendenci, ko šodien pat varētu dēvēt par mūziķu atmodu. 80. gadu beigās dziesmu autori beidzot sāka paust paši savas domas, un tolaik viņiem bija ko teikt: paši sacerēja vārdus, melodiju un kāpa uz skatuves, lai savu sāpi izkliegtu publikai. Sacerēt labu dziesmas tekstu latviešu valodā nav viegli, tāpēc daudzi ķērās pie angļu valodas. Pirms tam komponisti Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Juris Kulakovs un daudzi citi savās dziesmās izmantoja dzeju un paši arī nedziedāja, un tas, kā dziesmu dramaturģiju uztvers klausītāji, lielā mērā bija atkarīgs no vokālistiem, kuri paši dziesmas nerakstīja.
Ja es būtu Pīters Geibriels
Goran Goras un Knuta Skujenieka dziesmu programma Mosties ir vēl viens apliecinājums, ka ikvienam jādara tas, kas viņam sanāk vislabāk, un tas ir priekšnoteikums, lai rastos šedevri, kas būs aktuāli ne tikai šodien vien. Jau programmu ievadošā kompozīcija Ieaugsim mežā ievelk jaunajā Jāņa un Knuta pasaulē, kurā liela loma ir mūziķu sastāvam. Dēvēt viņus tikai par pavadošajiem mūziķiem būtu stipri pieticīgi, jo bez īpašas sagatavošanās nevienu nevarētu aizstāt kāds cits – katrs kā juvelieris rūpīgi piestrādājis pie vissīkākajām skaņu niansēm. Taustiņinstrumentu virtuozs Uģis Krišjānis, kurš ar klavierēm prot uzburt pat putnu dziesmas, organiski ieplūdina starp dziesmām Jāņa instrumentālās etīdes klavierēm, bez abiem sitamo instrumentu pavēlniekiem – Mārtiņa Miļevska un Ernesta Mediņa – skanējums būtu vairāk virtuvei, nevis koncertzālei piemērots, un ar balsīm Jānim piepalīdz visi mūziķi.
Kulminācijas mirkļi koncertā, kas burtiski uzdzen tirpas, ir dziesmu Vienīgais ("Jo tas ir vienīgais, kas man vēl pieder"), Un tikai un Brīnums noslēgums ("Brīnums nepazīst ne tāluma, ne nāves"). To ar savu basu nobruģē Jāņa uzticamais līdzgaitnieks Valters Sprūdžs ("Ja es būtu Pīters Geibriels, viņš būtu mans Tonijs Levins"), savukārt grupas vienīgā daiļā dzimuma pārstāve Kate Pāvula spēlē spocīgu caur efektu pedāli izlaistu vijoli. Koncerta scenogrāfiju izcili papildina gaismas un dūmi, kas vizuāli atgādina tos romantisma apdvestos laikus, kad mūziķi arī iekštelpās atļāvās skatuvi piedūmot ar savām cigaretēm, kas ļoti piestāvēja Deividam Bovijam.
Šis dziesmu cikls noteikti jābauda koncertā, jo ieraksts, kāds arī tagad pieejams glīti iesaiņotā grāmatiņā, tomēr ir tikai konservs. Tiesa, bez lieku konservantu klātbūtnes, jo ar katru klausīšanās reizi tas tuvojas dzīvajam skanējumam. Tie, kuri mēģinās spilgtākos koncerta momentus atrast albumā, jāinformē, ka dziesmas Brīnums un Pļava bijušas nepaklausīgas un samainījušās vietām. Laikam jau Knuta Skujenieka dzejoļus līdz galam nepieradināt.