Latvieši rakstnieki, kā mēs to nule esam uzzinājuši, pasaulei pieteikti kā introverti. Tas daudz ko izskaidro – piemēram, to, kāpēc, rakstot, teiksim, par apokalipsi (cik nu latvieši vispār bieži par to raksta), latviešu autors neizvēlas skaļus trokšņus, globālas šausmas vai kaut vai kārtīgas, negantas gripas epidēmijas – par spīti tam, ka reģionālā klimata specifika dotu tam vielas papilnam. Nē, darot pasaulei galu, latviešu rakstnieks visbiežāk to paveiks klusiņām. Noslēpumainas katastrofas, kuru rezultātā iet bojā teju viss dzīvais, parasti paliek aizkadrā, toties latviešu rakstnieks ar prieku ierodas jau izpostītajā ainavā, kurā paveras iespēja celt un būvēt visu no jauna.
Cilvēku šai postapokalipses ainavā noteikti ir palicis gaužām maz, un tas rakstniekam introvertam, protams, ir pa prātam. Ar nelielu bariņu kaut ko var iesākt. "Klusās apokalipses" scenāriju apspēlē gan Gundega Repše lieliskajā garstāstā Stigma, gan Egīls Ermansons romānos Mala un Cilvēks ar bērnu ratiņiem, gan Austris Kalmiņš darbā Izredzētie. Nule šis scenārijs pieteicis debijas uznācienu arī Latvijas jauniešu literatūrā.
Sprādziens mazpilsētā
Pasaules bērnu literatūrā autori jau sen mēģinājuši realizēt gan neatkarīgu mazuļu, gan dumpīgu tīņu vismaz reizi dzīvē izjusto vēlmi netraucēti padzīvoties pasaulē, kurā neviens nekomandē, neaizrāda, nerauj aiz rokas un neuzspiež savu, – sākot no piemīlīgās dāņu rakstnieka Jena Sigsgora grāmatiņas, kurā puisītis Palle paliek viens pats pasaulē, un beidzot ar Maikla Grīna jauniešu sēriju Prom, varoņiem ir iespēja izbaudīt dzīvi bez uzmācīgās pieaugušo klātbūtnes. Savā debijas grāmatā Ala autore Māra Ozola šādu iespēju pirmo reizi piedāvā arī latviešu pusaudžiem.
Kas tad īsti notiek ar pasauli Alā? Vārdā nenosauktā Latvijas mazpilsētā deviņi devītklasnieki kopā ar skolotāju Martu devušies ekskursijā uz tuvīno Alu un negaidot tās tumsā izdzird briesmīgu troksni, kas liek aizrauties elpai, uzmesties zosādai un visiem pakrist zemē. Iznākuši no Alas, jaunieši konstatē, ka no pārējiem cilvēkiem palikušas pāri tikai apģērba čupiņas un apavi. Nezināmas izcelsmes sprādziens, šķiet, iznīdējis visu dzīvo, atstājot neorganisko matēriju neskartu, kaut gan, kā vēlāk tekstā noskaidrosies, izdzīvojuši ir tie, kuri katastrofas brīdī atradušies pagrabos vai kurus citādi pasargājusi pazeme. Jauniešiem, kurus autore tomēr neuzdrošinās atstāt nepieskatītus un drošības dēļ viņu uzmanīšanai norīko divus pieaugušos, jāsāk dzīve no jauna. Liekas – nu paveras plašs lauks dēkām, briesmām un romantikai!
Taču... kaut arī romānam gan uz vāka, gan titullapā ierakstīts daudzsološais "aizraujošs piedzīvojumu stāsts jauniešiem", patiesībā tekstam atbilstošāks būtu paraksts "Praktiskā latvieša rokasgrāmata izdzīvošanai pēc apokalipses". Gaidot, kad beidzot sāksies solītie aizraujošie piedzīvojumi, lasītājs pacietīgi urbjas cauri garumgariem aprakstiem, kā izdzīvotāju grupiņa Martas kundzes drošajos vadības grožos gādā proviantu un iekopj zemi, apgūst lopkopības un galdniecības pamatus, studē literatūru par alkoholisma kaitīgumu un svin latviskās gadskārtas. Līdz grāmatas beigām atvēlētajam lappušu skaitam pakāpeniski sarūkot, lasītājs teju izmisīgi gaida vismaz vienu piedzīvojumu – būtu jānotiek kaut vai vairākkārt pieminēto tuvīnās Pilsētas klaidoņu deģenerātu uzbrukuma mēģinājumam! Vai gan citādi varoņi tik neatlaidīgi ap savu mājvietu būvētu senlatvisku baļķu žogu un no tuvīnā armijas poligona ar pārcilvēciskām grūtībām atgādātu vairākas kravas ieroču? Tak nekas nenotiek.
Didaktiskas pasāžas
Romāna pēdējās lappusēs pēc miermīlīgi nosvinētajiem Meteņiem aprit gads kopš katastrofas, un solītie piedzīvojumi turpat arī beidzas. Rodas sajūta, ka esam apmeklējuši lugu, kurā ir bijusi lieliski sagatavota skatuve, gar kulisēm sastājušies nogrimēti un kostimēti galveno lomu tēlotāji, bet solītā izrāde tā arī nav sākusies. Par darba sižetu sajūsmā būtu pirmajos pēcokupācijas gados literatūrā un dramaturģijā populārās "bezkonfliktu teorijas" piekritēji – patiesi, izņemot (ātro un vieglo) cīņu "nācija pret cigaretēm", nedaudz garāko cīņu "nācija pret dabas spēkiem" un īsti nepabeigto "nācija pret alkoholu", kā arī ļoti īso romantisko epizodi, romānā nav neviena ilgstošāka sarežģījuma, kam varētu sekot līdzi ar interesi.
Autore darījusi, ko varējusi, lai deviņiem jauniešiem, no kuriem septiņi ir puiši, piešķirtu daudzmaz atšķiramus vaibstus un personību, taču vairumā gadījumu sanākuši vien paplakani tēli, kuriem katram piemīt augstākais viena divas atšķirīgas iezīmes. Tā uzzinām, piemēram, ka Indulis ir klasisks labsirdīgā milža tips, Ingum nekas lāgā nepadodas, tāpēc viņš savu potenciālu realizē virtuvē, savukārt Stefanam ir problēmas ar alkoholu (ja nu lasītājam vēl nebūtu skaidrs, ka alkohols – tas ir slikti, tas ir ļoti slikti, autore šim faktam periodiski velta garas didaktiskas pasāžas). Taču neko vairāk par šo puišu (un vēl jo mazāk meiteņu) domām, jūtām, iekšējiem pārdzīvojumiem – kam taču jābūt visai ievērojamiem, jo viņi dažās minūtēs zaudējuši gan ģimeni, gan ierasto dzīvi gandrīz visos aspektos, – tā arī neuzzinām. Domājams, tāpēc, ka visu tekstu caurauž gan trešajā personā rakstītais, toties kā fonā nemitīgi zumoša lapsene uzstājīgais Martas viedoklis itin par visu.
Diktators brunčos
Martas tēls patiesībā varētu būt pat visai saistošs, ja vien autore ļautu lasītājam vismaz nojaust, ka šī sieviete kā problēmu apzinās savu bezgalīgo pareizību, kura, kā sākusies pirmajā lappusē ar teikumu: "Ak, šie pusaudži!", tā arī neatslābst visa teksta garumā. Marta visās situācijās zina vispareizāko risinājumu, rīkojas visadekvātāk un ir lietas kursā par augu seku, klasisko literatūru, govju dzemdībām, ieroču elektroniku un – vai es jau pieminēju alkohola postu? Ar pašironiju šo tēlu pat būtu bijis iespējams atspoguļot komiskā gaismā, taču šķiet, ka Martai nekas nav vēl svešāks par pašironiju. Tāpēc, ja lasāt ar pieaugušā distanci, šis tēls pakāpeniski pārstāj būt vienkārši kaitinošs un kļūst pabaiss – par spīti visas "Alu cilts" kopīgi veidotajam "likumu krājumam", tātad centieniem ieviest demokrātiju, Martas tēls arvien vairāk sāk atgādināt brunčos tērptu diktatoru, kas jau uzreiz pēc tam, kad aptverti katastrofas mērogi, piemēram, gluži aukstasinīgi iepazīstina abas grupas septiņpadsmitgadīgās meitenes ar faktu, ka tām jau visdrīzākajā laikā būs jāķeras pie cilvēku sugas masveida atražošanas – grib viņas to vai ne.
Ne viss grāmatā ir tik bezcerīgs kā sižets. Autore prasmīgi atveido dialogus, īpaši dzīvi – pusaudžu zirgošanos, un ievij stāstījumā epizodes, kas liek domāt par autores pedagoga pieredzi, piemēram, vienas meitenes centieni noskaidrot, kur cilvēkam atrodas "otra akna"; lai gan neskaidrība, vai Namejs dzīvojis pirms Hitlera, izklausās pēc pārspīlējuma, kas netieši sabalsojas ar Martas neizteikto, taču labi nojaušamo "kad mēs augām...".
Ar jautru sprēgāšanu vien neizdodas "aizraujošo piedzīvojumu stāstu" izvilkt no bedres (vai varbūt alas), kurā to iedzinis sižeta gaudulīgums. Taču varbūt latvietim praktiskajam par to būtu tikai jāpriecājas. Pamatzināšanu komplektu izdzīvošanai pēcapokalipses apstākļos esam saņēmuši, un rokasgrāmatai nav jābūt aizraujošai. Citādi var palaist garām ko svarīgu.