Grāmatas Jaunā Vāgnera klusēšana recenzija. Kas šeit notiek?

Un, protams, jautājums ir svarīgāks par iespējamajām atbildēm."Foma tērzē gan ar slavenībām, piemēram, Dievu, Vāgneru un Gagarinu, gan ar kādiem vienīgi viņai zināmiem tēliem - tiek uzrunāts mīļais zēns, pilsētas bērni un jaunkundzes. Pirmais gadījums pamatoti liek domāt, ka dzejniece piedāvā intertekstuālu poētiku, ko gan nevar droši pretstatīt otrajam, it kā daudz intīmākajam līmenim. Tie nebūs meli, ja teikšu, ka teju visi krājuma dzejoļi ir intertekstuāli.Savā daiļradē Foma parādās kā kaismīga lasītāja un apgūtā pārveidotāja. Citu autoru sarakstītais šeit kalpo kā būtisks impulss oriģināla darba radīšanā; tiesa, atsevišķos gadījumos spilgtais citāts riskē pārmākt zemāk izkārtotās rindas, it īpaši, ja tiek citēts, piemēram, Rolāns Barts: "Grieķi devās nāvē atmuguriski: pagātne bija viņu priekšā." Vēl jāatzīmē, ka vairākos dzejoļos izmantotā uzrunas forma kalpo kā teksta virzītājspēks - visspilgtāk tas redzams tituldarbā Jaunā Vāgnera klusēšana, kur minētais paņēmiens ļāvis pateikt daudz, reizēm pat pārāk daudz, tādējādi mudinot jautāt, par ko īsti ir šis dzejolis.Jau minēju par citātiem, kas lāgiem domas aizvirza prom pie to sacerētājiem. Līdzīgi ir arī ar vārdiem "Kungs" un "jaunkundz" - pirmo latviešu dzejā daudz un spēcīgi lietojis Edvīns Raups, otro savā krājumā Istaba izmantojis Viguls. Uzruna "jaunkundz" kopā ar to papildinošo, no minētā dzejnieka patapināto intonāciju atsevišķus Fomas tekstus ievirza viguliskā poētikā, savukārt fomiskus šādus darbus padara reliģisku tēlu izmantošana, kas nereti apspēlēti izteikti traģiskās noskaņās.Vairākiem Fomas dzejoļiem raksturīga spilgtu metaforu un kultūratsauču pārsātinātība. Tā, piemēram, dzejolis Sniega meitene ar ledus acīm (32. lpp.) sākas ar spožu citātu no Raiņa, vidū izmantota patosa pilnā uzrunā "skumjā dzejniec" (kas šeit nav ironiski stilizēta), tuvojoties beigām, piesaukts gan Cēzars, gan svētā trīsvienība, un noslēgts ar vārdiem: "gaisma atgriežas ilgi pēc lietus, / tāpat kā jūs tagad, dzejniec / kad ik nakti mazgājat Jūdas neticīgās rokas". Kas šeit notiek?Rodas sajūta, ka autore cenšas lasītājā panākt pārdzīvojumu paradoksālā veidā: no vienas puses, viņa izmanto Rietumu kultūrā zināmus tēlus, bet, no otras puses, tie apspēlēti jaunā, miglainā un traģiskā veidā. Fomas poētika, protams, lielākoties ir oriģināla, taču tā ir strukturēta haotiski, nevis riņķojot ap kādu vienu kodolu, bet drīzāk ap vairākiem, tos skarot un tūliņ aizmirstot. Protams, nupat aplūkotās Fomas dzejas iezīmes var neuzlūkot kā kaut ko peļamu. Respektīvi, var pieņemt, ka autore kā īpaši sintezē, teiksim, hermētismu un postmodernismu, lai gan daudz ticamāka šķiet grūti valdāma jūsmošana par kristietību, klasisko mūziku, krievu literatūru un latviešu liriku.Tomēr nevar noliegt, ka Foma demonstrē zināmas iemaņas dzejoļu cikla sakārtošanā, un viņa māk aizkustināt arī, nepielaikojot neskaitāmas maskas, vai kā vecmammai veltītajā dzejolī augusts. iemācīties atšķirt ceļa putekļus... (27. lpp.) - patiesi, lēni un gaiši.