Ieraugot grāmatu ar nosaukumu Jēzus bērnība, pirmais impulss ir vēlme nopūsties: atkal kārtējais uz ezoterisku atklājumu bāzes tapušais sacerējums, kurā izklāstītas nepierādāmas teorijas par titulvaroņa nezināmajām gaitām starp divpadsmit un trīsdesmit gadu vecumu, par mācībām Tibetā un astrālajiem ceļojumiem. Tak, paldies Dievam, uz vāka redzams arī autora vārds, un tiem, kuri jau pazīstami ar Dienvidāfrikā dzimušā Nobela prēmijas laureāta Džona Maksvela Kutzē daiļradi, tā ir kā zīme, ka te nekas nebūs tik vienkārši, kā izskatās. Tā arī ir: romāna nosaukums tā arī paliek vienīgā teksta vieta, kurā vispār figurē slavenā Nācaretes galdnieka vārds. Taču kādā neparastā rakursā stāsts tiešām ir par mācību, ceļojumu un nezināmu laiku; savukārt mulsinošais nosaukums piedāvā tekstu lasīt caur īpatnu filtru, kas atainotajam piešķir dažbrīd galvu reibinošu daudznozīmību. Jēzus bērnība ir kā mīkla, kuras atminējums paliek paša lasītāja ziņā – vai uzskatīt šo tekstu vienkārši par savdabīgu literāro vingrinājumu, cītīgi meklēt tajā alūzijas un alegorijas iezīmes vai ļauties notikumu plūdumam.
Ilgas pēc gaļas un kaislības
Pusmūža vīrietis ar bērnu, kurš nav viņējais, ierodas svešā zemē. Viņu vārdi Simons un Dāvids nav īstie – tos viņiem piešķir bēgļu centrā, viņu izcelsme nav zināma, un vietā, kurā abi nonāk, tiem sākumā neatrodas pat pajumte. Nav skaidrs, kurā valstī atrodas aprakstītā ostas pilsēta Norilja – tajā runā spāniski, bet pilnīgi trūkst Spānijas vai Latīņamerikas kolorīta. Pilsēta atgādina mazasinīgu limbo, kura vienmuļajās dekorācijās notiek tikai tas, bez kā nevar iztikt. Uzturam tiek piedāvāts ūdens, pupiņas un bezgaršīga maize. Simons veltīgi meklē garšvielas, ilgojas pēc gaļas un kaislības, taču Noriljā nav nekā ārpus pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamā – arī sekss ar nejauši iepazītu kaimiņieni ir lietišķs, vēss un funkcionāls.
Lai uzturētu sevi un bērnu, vīrietis salīgst darbā par ostas krāvēju, dienu pēc dienas pārnēsādams neskaitāmus maisus graudu un laiku pa laikam uzdodams jautājumu, kam vajadzīgs tik milzīgs daudzums šī produkta un kāpēc to pārnēsāšanai nevar izmantot tehniku. Taču ierosinājumi ir veltīgi, jo Noriljā nekas nemainās un neviens neuzdod jautājumus. Noriljas ainavas zināmā mērā atgādina citu Kutzē darbu pusfantastisko vidi, taču pakāpeniski rodas sajūta, ka Norilja vispār neatrodas faktiskajā realitātē, bet sapnī, kurā parastais un prozaiskais savijas vienotā veselumā ar dažbrīd caur realitātes vīlēm atplaiksnošo absurdo, grotesko un neikdienišķo. Tāpat kā lasītājs, Simons un Dāvids tiek burtiski iesviesti šajā nepazīstamajā eksistencē, kuras likumus neviens iepriekš neizskaidro.
Daži kritiķi Jēzus bērnību nodēvējuši par Kafkas versiju labi pazīstamajam Bībeles stāstam – tā centrālie tēli ir bēgļi svešā zemē un jo īpaši zēns ar zīmīgo nesavu vārdu, neskaidru izcelsmi un visfantastiskāko skatījumu uz pasauli, kas brīžiem liek viņa nevecākiem un skolotājiem izmisumā plēst matus. Simons, apsēsts ar domu atrast zēna pazudušo māti, noskata pilnīgi svešu trīsdesmitgadnieci Inesi (atzīmēsim – jaunavu) un "atpazīst" viņā nekad neredzēto Dāvida māti, bet viņa aiz visnotaļ neizprotamiem iemesliem zēnu entuziastiski pieņem kā savējo – vai tā būtu autora versija par nevainīgo ieņemšanu? Un visas savādās ģimenītes došanās prom romāna noslēgumā, cenšoties izvairīties no zēna nonākšanas specskolā, – vai tikai interpretācija par bēgšanu uz Ēģipti? Taču iespējamās paralēles ne tuvu neveido vienotu alegorisku ainavu, un tāds arī nav autora mērķis.
Es esmu patiesība
Taču tieši sešgadīgā Dāvida tēlā romāna nosaukums sevi attaisno: Dāvids asi iebilst pret vardarbību, ignorē pastāvošās realitātes likumus, piemēram, skaitļus, burtus un citas kopsakarības, paziņo, ka spēj atmodināt mirušos, un, lūgts skolā uz tāfeles uzrakstīt: "Man jāsaka patiesība", modificē šo teikumu: "Es esmu patiesība." Tomēr Dāvids nav alegorisks Jēzus tādā nozīmē, kādā alegorisks Jēzus ir K. S. Lūisa Nārnijas hroniku lauva Aslans: viņa Jēzus dimensiju, ja tā var teikt, veido absolūti atšķirīgais skatījums uz pasauli, kurā divi plus divi nebūt vienmēr nav četri, nāve nebūt nav beigas un autoritātēm nebūt nav jāpakļaujas. Lielu teksta daļu veido filozofiski dialogi, visvairāk starp Simonu un Dāvidu, jo viņi Noriljā ir vienīgie, kuri neuztver realitāti kā pašsaprotamu.
Groteskā epizodē, kurā Simons mēģina salabot nosprostoto tualeti Ineses mājā, viņam ar zēnu izvēršas neomulīgi vaļsirdīgs dialogs par, jā, sākotnēji to pašu vārdā nesaucamo substanci, kas mēdz peldēt uz augšu aizdambētos podos, bet pēc tam, lai cik paradoksāli tas skanētu, no šīs substances atvasinās ideju pasaules meklējumi, jo cilvēki, kā norāda Simons, nav tikai tas, kas peld podā un pēc tam sajaucas ar zemi, – mēs esam idejas, un idejas nemirst nekad.
Epizode daļēji atšifrē arī romāna vides mīklu: Norilja visdrīzāk nav fiziska, bet gan garīga dimensija – uz to norāda arī pilsētas iedzīvotāju nevērība pret fiziskajām vajadzībām, neērtībām un vilinājumiem. Neviens nealkst atvieglot smagu roku darbu, neilgojas pēc labāka ēdiena, pat sekss pārvērties par īslaicīgu bezpersonisku ķermeņa daļu savienošanos. Tomēr arī par garīgu pasauli vismaz kristīgajā izpratnē Norilju nosaukt ir grūti, īpaši tāpēc, ka šī statiskā, funkcionālā esamība absolūti neasociējas ar kādu Apsolīto zemi, nedz arī atspoguļo apgaismības utopiju, Dantes šķīstītavu vai Platona ideju dimensiju. Visvairāk te gribas piemērot to pašu limbo jēdzienu – no nez kurienes šurp (pāri Lētei?) atkuģojušajiem cilvēkiem vairs nav ne vārdu, ne atmiņu, pagātne tiek apzināti ignorēta. Taču šķiet, ka, izsvītrojot pagājību, tikusi izsvītrota arī nākotne, atstājot vien sevī sastingušu tagadnes mirkli, ko pamato gan vēstījums tagadnē, gan atainoto norišu statiskā daba.
Autoru mēdz dēvēt par mūsdienu Beketa un Kafkas tradīcijas turpinātāju, taču Kutzē savas eksistenciālā absurda mīklas formulē daudz lietišķāk, bez Kafkas fantastiskās tēlainības un bez beketiski rūgtiem smiekliem. Taču arī racionālā aspektā Jēzus bērnību ir iespējams lasīt kā atbildi uz neformulētu jautājumu – un, kā jau minēts, tikai no lasītāja atkarīgs, vai censties šo jautājumu uzminēt vai arī izbaudīt to, ka visām atbildēm jautājumi nemaz nav nepieciešami.
Evaņģelijs ir prieka vēsts no