Interesanti, vai faktu, ka viena no ievērojamākajām XX gadsimta padomju spiedzēm bijusi latviešu izcelsmes, kārtīgs latvietis piemin ar lepnumu vai neveiklību? Par to tagad iespējams pārliecināties katram pašam, jo angļu rakstnieces Dženijas Rūnijas tikko latviski izdotā romāna Sarkanā Džoana vēstījums balstīts – kaut arī, kā apgalvo rakstniece, attāli – latvieša un anglietes meitas Melitas Norvudas (dzimušas Zirnis) dzīvesstāstā, kas pasauli pāršalca deviņdesmito gadu beigās. Līdz tam teju deviņdesmitgadīgā kundze, kas rimti dzīvoja, aizraudamās ar savam vecumam piedienīgām izklaidēm – akvareļglezniecību un ievārījumu gatavošanu –, droši vien īpaši neinteresēja pat savus tuvākos kaimiņus.
Jā. Es to izdarīju
Pēc tam kad klajā nāca vecās dāmas ilggadējā sadarbošanās ar Padomju Savienības dienestiem (viņa piegādāja tiem slepenu informāciju), par Matu Hari ar latviešu saknēm uzzināja visa pasaule. Misis Norvuda turklāt par izdarīto neizrādīja nedz kaunu, nedz nožēlu, arī pirms tam, kad tika atzīts: apsūdzētās cienījamā vecuma dēļ tiesa būtu bezjēdzīga. Romāna Sarkanā Džoana autore saka – viņai atmiņā neizdzēšami iespiedusies televīzijā redzētā ziņu izlaiduma epizode, kurā vecā kundze savā piemājas dārziņā no papīra lapas lasa atzīšanos, beigās piebilstot: "Jā. Es to izdarīju." Vēlme noskaidrot, kādi apstākļi spēj cilvēku mudināt izdarīt to, ko skaļos vārdos mēdz dēvēt par valsts nodevību, ir romāna pamatmotīvs.
Sarkanās Džoanas Stenlijas tēlam varbūt ar īsto Norvudas kundzi kopīgā maz, taču autore tajā centusies ielikt, cik vien iespējams, dzelžainu motivāciju iepriekš minētajai ētiskajai dilemmai. Atslēga uz to, kādu rakursu rakstniece piedāvās, redzama jau varones vārdā – oriģinālrakstībā "Joan". Tas ne vienam vien lasītājam asociēsies ar kādu citu plaši apspriestu, daudz senāk dzīvojušu Džoanu vai atbilstoši izrunai – Žannu. To pašu, kuru ienīda, turēja aizdomās, glorificēja, sadedzināja un visbeidzot ironiskā kārtā – kanonizēja. Diez vai Dženija Rūnija vēlas norādīt, ka padomju spiedzes veikums ir līdzvērtīgs Žannas d’Arkas varoņdarbiem, taču nepārprotama ir alūzija uz rīcību sirdsapziņas vārdā – arī, un jo īpaši, ja šī sirdsapziņa runā pretī iemācītajam un iepriekšpieņemtajam.
Pacifistes šausmas
Anglijas vidusslāņa meitene Džoana dzīvo tāpat kā tūkstošiem XX gadsimta pirmās puses jauniešu – studē, vienlaikus cīnoties ar sava laika aizspriedumiem pret sievieti akadēmiskajā vidē, un pagultē slēpj romantiskās dzejas sējumus, jo dvēselē nebūt nav tik lietišķi atsvešināta, par kādu labprāt izliekas. Īpaši viņas atturību kausēt padodas glītajam Leo Gaļičam, studiju biedrenes Sonjas brālēnam, kurš, būdams Krievijas emigrants, ir simpātiski aizrāvies ar sociālisma idejām un vedina arī Džoanu piedalīties mītiņos, demonstrācijās un citās studentu dumpīgajam vecumam tik piemērotās izklaidēs.
To, ka romantisko jūsmu caurauž arvien blīvāks politisko intrigu tīkls, Džoana neapjauš tik ilgu laiku, ka lasītājam rodas vēlme naivo jaunieti pamatīgi sapurināt aiz pleciem un uzsaukt: "Atver acis!" Taču, pirms sākam purināt literārus tēlus, jāatceras, ka Sarkano Džoanu, domājams, ar pilnīgi atšķirīgu uztveri lasīs Rietumu un postpadomju lasītājs. Anglijas literāro izdevumu recenzijas Džoanas tēlu (un tā prototipu) pārsvarā apcer kā interesantu "gadījumu", protams, neaizmirstot par atbilstošu morāles devu, turpretim lasītājs no frontes pretējās puses, arī Latvijas, iespējams, Džoanas stāstu uztvers krietni personiskāk. Vismaz ar mani tā notika.
Autore ir darījusi, ko spējusi, lai savu varoni lasītāja acīs ja ne pilnībā attaisnotu, tad saklasificētu viņas nodarījumu pilnīgi skaidri marķētos plauktiņos. Lūk, šeit rodama Džoanas neprātīgā mīlestība, kas liedz ar aukstu saprātu izvērtēt Leo nodomus. Lūk, šeit – jaunās sievietes pašapmierinātība, kad viņa sāk strādāt pie svarīga un slepena projekta, par kura detaļu neizpaušanu jāparaksta īpaši dokumenti. Un, lūk, šeit – modernas XX gadsimta vidus pacifistes šausmas, kad viņa uzzina, kādam nolūkam tikuši izmantoti slepenā projekta augļi, kuriem vēsturē ir nu jau pašu nozīmīguma nogurdinātie nosaukumi Hirosima un Nagasaki.
Aizstāvības konstrukcija
Tikai pēc 1945. gada 6. augusta Džoana izlemj pakļauties Leo mudinājumiem nodot sev zināmo informāciju Padomju Savienībai ar vēlmi panākt abu pušu līdzvērtīgumu kodolsacensībā. Viņa bieži atkārto, ka informāciju taču nezog – tikai dalās ar to. Atšķirībā no sava slavenā prototipa – Melitas Norvudas, kura, kā tiek uzskatīts, informāciju padomju dienestiem nodevusi vismaz četrdesmit gadu no vietas, – Džoanas nodevībā ir akcentētas tikai atsevišķas galvenās epizodes – svarīgu atombumbas konstrukcijas detaļu atklāšana un tālāknodošana. Taču šie mēģinājumi panākt "līdzvērtīgu spēli" nedod neko, izņemot vēl lielāku postu, – gan no globālā, gan personiskā viedokļa Džoana, lai arī rīkodamās (kā to neatlaidīgi uzsver autore) saskaņā ar savu sirdsapziņu, ir tikai par šķirbiņu plašāk pavērusi vēstures Pandoras lādi.
Ar vārdiem "spiegu trilleris" mēs parasti saprotam atsvešinātus, negaidītiem sižeta pavērsieniem un dāsniem supertehnoloģiju aprakstiem pārbagātus vēstījumus Džeimsa Bonda sērijas garā, taču Sarkanā Džoana ir dramatiski atšķirīgs spiegu stāsts – personisks, uzsvērti individualizēts, varētu pat teikt – drīzāk meditatīvs nekā dinamisks. Stāstījums rit vienlaikus Džoanas jaunībā un nosacītajās mūsdienās, kad veco kundzi pratina Lielbritānijas specdienesti. Izteikti emocionālu akcentu mūsdienu vēstījumam piešķir arī iespaids, kādu Džoanas stāsts atstāj uz viņas adoptēto dēlu – ievērojamu advokātu, kura tēls ir vēl viens ķieģelītis autores rūpīgi būvētajā savas varones aizstāvības konstrukcijā.
Visi šie caurspīdīgie paņēmieni ir iedarbīgi, jo burtiski iespiež lasītāju stūrī, aicinot, nē, pat paģērot paskatīties it kā uz caurcaurēm melnbalti vērtējamu notikumu – un ko gan citu mēs vērtējam vēl melnbaltākos toņos par vēsturi! – citām acīm. Notiesāt var pagūt vienmēr, un mēs allaž esam gatavi to darīt. Taču šis sievietes un vēstures dramatisko attiecību stāsts (par kuru gribas domāt kā visnotaļ iederīgu nevis spiegu stāsta, bet modernā vēsturiskā romāna kanonā) pēc izlasīšanas turpina nemitīgi uzpeldēt acu priekšā kā tāda bērnu draudzības aprocīte ar burtiem WWJD. What Would Jesus Do? Un ko darītu es?
Trollis JT