Astoņpadsmitā gadsimta beigu angļu rakstnieces Annas Redklifas vārds lielākajai daļai latviešu lasītāju vismaz pagaidām varētu būt mazzināms, taču, par laimi, to sola labot latviski tikko klajā laistais romāns Sicīlijas romance – rakstnieces otrais darbs, kas pirmo reizi tika izdots 1790. gadā (nevis 1760. gadā, kā to apgalvo latviešu izdevuma iekšvāks) un kļuva par vienu no bāzes tekstiem, kas kopā ar citiem autores darbiem Udolfo mistērijas, Itālis, Meža romance u. c. "uzdeva toni" visam vēlāk tik populāro tekstu kopumam, ko mēs pazīstam kā gotisko literatūru.
Viss, no kā novērsties
Gotiskās literatūras žanram nosaukumu ir devusi gotiskā pils – ne tikai Annas Redklifas, bet arī Horasa Volpola un citu XVIII un XIX gadsimta mijas korifeju darbos sižeta fonā vīd komplicēts pils atveids, kas neizbēgami slēpj sevī mīklu. Ēka, tās ejas, pagrabi un kambari veido ietvaru varoņu attiecībām: arhitektūras sarežģītās un bieži (no rakstnieku viedokļa) nejēdzīgās detaļas simboliski atspoguļo kroplās cilvēku attiecības, kas risinās celtnes mūros. (Te gan jāpiebilst, ka biežāk tās bija rakstnieku iztēles radītas pilis, kurām bija daudz vairāk kopīga ar mītiskajiem labirintiem, nevis reālām vēsturiskām ēkām.) Gotiskā pils kļuva par laikmeta simbolu, jo XVIII un XIX gadsimta mijā – laikā, kad jēdziens "mājas" sāka asociēties ar skaitā arvien pieaugošās vidusšķiras vērtību sistēmu, – jēdziens "gotiskais" sāka apzīmēt visu, no kā kārtīgam vidusšķiras pārstāvim būtu jānovēršas: diskomfortu, aukstumu, tumsu, ekstravaganci, neskaidras robežas starp iekšējo un ārējo, nestabilas konstrukcijas, kas norāda uz kontroles trūkumu pār telpu. Gotiskie, "tumšie" stāstījumi izmantoja detalizēti aprakstītas pilis un muižas, lai izaicinātu ideālo mājas kā patvēruma jēdzienu: celtņu apraksti kļuva par veidu, kā rakstniekiem izteikt viedokli par šķiru, dzimumu politiku un citām varas un zināšanu struktūrām. Pils tāpēc pilnīgi noteikti ir gotiskā romāna galvenā varone – Sicīlijas romances lasītājs pats var pārliecināties, ka neviens no tēliem nav izpelnījies tik sīku raksturojumu kā itāļu aristokrātu Mazīni dzimtas īpašuma dažādie kambari, velves, ejas un zāles.
Arī citādi Sicīlijas romance ir lielisks gotiskā romāna struktūras un žanriskā šarma paraugs. Labs literatūras pazinējs romānu lasīs, ja ne ar ticību aprakstīto notikumu iespējamībai, tad vismaz ar atzinīgu smaidu, atpazīstot veselu plejādi elementu, kas vēlāk stabili nostājušies lielas daļas populārās literatūras žanru pamatos – sākot ar romantisko romānu un beidzot ar šausmu literatūru –, turklāt iedvesmojuši virkni XIX gadsimta rakstnieku, sākot ar Džeinu Ostinu, kuras Nortangeras abatija tiek uzskatīta par vairāku Redklifas darbu parodiju, turpinot ar Metjū Gregoriju (Mūku) Lūisu, Valteru Skotu, Edgaru Po, māsām Brontē un tā tālāk – pat rakstnieces laikabiedrs marķīzs de Sads nereti tiek minēts misis Redklifas daiļrades kvēlāko pielūdzēju pulkā.
Vējš vienmēr ir brāzmains
Nepilnajās divsimt Sicīlijas romances lappusēs ietverts teju pilnīgs vēlākās žanru literatūras standarta elementu arsenāls – rēgainas pilis, noslēpumaini kambari, slepenas ejas, sudraba mēnesnīcas izgaismoti meži, drūmi klosteri, daiļas jaunkundzes, bruņnieciski jaunekļi, skaudīgas pamātes un ļauni aristokrāti. Liela nozīme ir spriedzes un baiļu atmosfēru radošajām detaļām: vējš vienmēr ir brāzmains, lietus noteikti gāž šaltīm, visi dabas un priekšmetu radītie trokšņi ir zīmīgi, eksaltēti: dārd pērkons, un plaiksnī zibens, čīkst durvju eņģes, tuvojas soļi, skan nopūtas, vaidi, žvadz ķēdes, tukšās istabās iedegas gaisma, vējš nopūš sveces, durvis aizcērtas un iesprosto varoni telpā utt. Sižetā viena slēpšanās seko otrai, viena veiksmīga izbēgšana – otrai, apmaldīšanās mijas ar pārsteidzošiem atradumiem, varoņi lido, traucas, metas viens otra skavās, un laimīgu nejaušību romānā ir vairāk nekā pussimtā vēlākā perioda romānu, kopā ņemtos.
Pieredzējušam mūsdienu lasītājam noteikti būs interesanti vērot, kā raksta autors, kuru vēl nesaista vēlāko paaudžu romānistu īstenie galvassāpju avoti – sižeta loģiskums, tēlu motivācija un darbības sinhronitāte – un kuram turklāt ir brīvas rokas "bīdīt" sižetu, kā tikai iepatīkas. Kad kāds varonis kārtējo reizi ir noslēpumaini pazudis, kritis divkaujā, ievainots cīņā ar laupītājiem, bezcerīgi iesprostots labiekārtotā alā, varam būt samērā droši, ka dažas lappuses tālāk viņš atkal parādīsies uz skatuves, un rakstniece ar pāris ašiem teikumiem "pievilks" sižetu, paskaidrojot, ka X pa to laiku bija izglābies, atradis izeju, aizbēdzis. Tuvojoties romāna beigām, notikumi sāk uzņemt patiesi traku tempu – pirmajā pusē autorei vēl atradās vieta citēt sonetus un odas (jāpiebilst, arī vārsmas ir pašas Redklifas sacerētas), bet uz beigām, šķiet, gribējies iespējami mazākā lappušu skaitā saspiest iespējami blīvāku notiekošā koncentrāciju. Ja vēl pieminam to, ka autores romantiski eksaltētā iztēle šur tur aizstājusi zināšanas par dažu labu aprakstīto faktu, teiksim, par katoļu baznīcu, kuras ordinētā kārta (ne tikai šajā romānā, bet gotiskajā literatūrā vispār) veido galveno noslēpumainības/potenciāla ļaunuma avotu uzreiz pēc vardarbīgās, izvirtušās aristokrātijas un kuras ārējā izpausme arī ir gotiska celtne, proti, gotiskā baznīca, varētu šķist, ka mūsdienu lasītājam gan ar šādu arhaisku tekstu vairs nav ko ķēpāties. Tomēr tā nepavisam nav.
Sicīlijas romance ir tieši tas, ko apsola tās nosaukums (romance angļu valodā – romantiskais romāns) – izklaidējošs, savā pirms-prozas-likumu-eksistencē apburošs un no vēsturiskā viedokļa fascinējošs teksts. Mūsdienās Redklifas sižetus uztvert nopietni, protams, ir neiespējami, taču, ja spējam pieņemt piedāvātos spēles noteikumus un palūkoties uz šo tekstu gan caur attiecīgā laikmeta prizmu, gan caur savā dvēselē rūpīgi nomaskētā romantiķa acīm, Sicīlijas romance var būt saistoša ne tikai literatūras vēsturniekam vien.