Sāksim ar to, ka apgāzīsim mītu. Mīts ir šāds: recenzentu un lasītāju atzinības saulītē pietiekami ilgi gozējušies autori vairs nekad neizpelnās kritiku, jo nav pieņemts kritizēt ikonas. Būtu grūti nosaukt vēl plašāk pazīstamu mūslaiku dzīvo klasiķi par Mārgaretu Atvudu, un tomēr autores jaunākais romāns Sirds mirst pēdējā recenzentu un lasītāju vidū kopš izdošanas brīža 2015. gadā raisījis krasas viedokļu sadursmes: kamēr viena daļa interneta komentāros patētiski sauc: "Mārgaret, ko gan tu esi izdarījusi?", citi cildina slavenās kanādietes prasmi atkal apžilbināt un šokēt vienlaikus – apžilbināt ar talantu un šokēt ar tematiku. Tagad romāns nācis klajā latviski, un lasītājs var izvērtēt pats – vai tā ir kārtējā virsotne vai tomēr norieta vēstnesis.
Satīras zemdegas
Vispirms jāatzīmē, ka darbs sākotnēji publicēts pakāpeniski: četrās elektroniskās "epizodēs", imitējot savulaik, īpaši XIX gadsimtā, populāro romānistu paņēmienu izdot savus darbus secīgās "burtnīcās", no mūslaiku viedokļa – turot lasītāju uz seriāla āķa. Tagad no e-seriāla tapis romāns.
Romāna daudznozīmīgo nosaukumu tikpat labi var tulkot gan kā bioloģiska, gan emocionāla fakta konstatējumu. Arī vēstījums aužas starp fizisko (pat fizioloģisko) un psiholoģisko, rakstniece kārtējo reizi zem trillera cienīga sižeta virskārtas iemitina sociālas satīras un metaforu zemdegas. Pēc iepriekš latviski izdotajiem Atvudas darbiem, un it īpaši pēc pērn iznākušā romāna Kalpones stāsts, lasītājs, notvēris jaunā romāna sākotnējo distopisko gaisotni, iespējams, gaidīs Kalpones stāstu II. Un kā nu ne – pirmajās nodaļās ar sev raksturīgajiem ekspresīvajiem triepieniem rakstniece glezno nākotnes pasauli, kas ir tikpat biedējoša, cik iespējama. Kapitālisms kā savu asti rijošais Urobors ir notiesājis pats sevi, valda ekonomiskais haoss, bezdarbs un noziedzība. Stens un Šarmeina ir zaudējuši gan darbu, gan mājokli un ir spiesti mitināties automašīnā.
Atvuda bīda prožektoru pāri tumšajai ainavai, kurā industriālā āriene saaužas ar bezcerības pilno iekšieni, no šīs tumsas ar spožu staru izķerot pa raksturīgai detaļai – kaut vai Šarmeinas ilgas pēc normālas vannas istabas, kas liecina, ka tikai ar kvēlu mīlu šim pārim nepietiek un vajadzīgs arī kāds sadzīvisks komforts. Tieši komforta apsolījums abus jaunos cilvēkus aizved pie Pozitrona – slēgtas, uz XX gadsimta 50. gadu retrokultūras bāzes modelētas pilsētas tipa projekta, kurā katrs saņems "pēc vajadzībām" i vannas dvieļus, i darbu, i mitekli, pretī ziedojot vien tādu sīkumu – savu brīvību. Un arī to ne jau pavisam, bet tikai katru otro mēnesi, kas jāpavada samērā komfortablos cietuma apstākļos un sabiedriski lietderīgā darbā. Šādi tiek "atstrādāts" sods par potenciālajiem pārkāpumiem, un loģiski – kurš gan zina, kad paslīdēs kāja?
Laulības sānsoļi
Līdz šai vietai romāna līdzība ar Kalpones stāstu samanāma itin labi, un lasītājs sāk gaidīt brīdi, kurā rakstniece iepazīstinās mūs ar svaigizcepto elli, par kādu neapšaubāmi ir visas iespējas kļūt Pozitronam. Taču Atvuda neļauj ieslīgt komforta zonā. Utopiskās stabilitātes kustēšanos neraisīs vis īpatnējās laimības sistēmas veidotāji (lai gan Pozitrona projekts kā liela mēroga metafora pats par sevi ir interesantas diskusijas vērts), bet gan paši varoņi. Ne jau varonīgā pretošanās kustībā (atšķirībā no visām antiutopijām, kas pēdējā laikā pārplūdinājušas žanru, un it īpaši jauniešu literatūru) viņi iesaistīsies. Šis ir tas brīdis, kad tas, kas varēja kļūt par Kalpones stāstu II, izvēršas... melnajā komēdijā.
Seksualitāte ir tas āķis, aiz kura Atvuda aizkabina visu savu varoņu raustāmās aukliņas. Stens un Šarmeina nejūt apdraudējumu, ziedojot savu brīvību, – nē, viņus garīgo stimulu vakuuma apstākļos sāk pastiprināti interesēt tādi viegli pieejami adrenalīna avoti kā laulības sānsoļi. Par kaisles objektiem abi attālināti padara savus "dubultniekus" – pāri, kurš dzīvo viņu mājā, kamēr paši "atsēž", un kuru tie nekad nav redzējuši. Tomēr ilūzija par tēlu spēj raisīt tikpat spraigas emocijas kā pats tēls – šo faktu Atvuda, protams, atkal izspēlē vairākos līmeņos.
Banālie kairinājumi, kuri vienīgie spēj izraisīt abu varoņu emocijas, vienlaikus murgaini un komiski kontrastē ar pienākumiem, kuri viņiem jāveic Pozitronā. Un, ja ap to vietu, kur Stena seksuālā frustrācija sāk savīties ar vistu fermas uzrauga priekšrocībām, jums sāk nākt nedaudz histēriski smiekli, Atvuda savu ir panākusi – uzgleznojusi ticamu distopiju tikai ar melnā humora paleti, pilnībā iztiekot bez augstā stila un pasaules glābšanas klišejām, rādot, ka globāla atpestīšana nav iespējama apstākļos, kuros katrs indivīds ir cieši iestrēdzis pats sevī un savu laimīti, kā arī savu sāpīti virpina kā uz rādītājpirksta uzveramu miniatūru globusiņu – lai vai kāda, tomēr pasaulīte.
Perversu impulsu jūgā
Histēriskie smiekli kļūs vēl histēriskāki – pagaidiet tikai! Atvuda atspērusies griezīs absurdi sirreālu sižeta karuseli, kurā līdzās kā krāsaini koka zirdziņi aulekšos neuzticība, šantāža, noslēpumi un meli, animatroniskas seksa rotaļlietas, identitāšu sajukums, orgānu tirdzniecība, neirotehnoloģijas, ekoloģisku šovmeņu grupa un Elvisa imitatori. Tomēr absurdi komiskās ainas, ja ielūkojamies dziļāk, atklāj klauna sastingušo viepli, varoņi kā uzvilktas marionetes lēkā perversu impulsu jūgā, bet pāri visam kaut kur ne visai tālu vīd autores sardoniskais smaids par pasauli, kurā savus diedziņus raustām paši un paši no tā ciešam – ja arī smieklīgi, tad tāpēc ne mazāk patiesi.
Sirds mirst pēdējā nekautrējoties parodē dažādu žanru paņēmienus, ielecot un atkal izlecot no apspēlētajām klišejām, tāpēc dažbrīd stāstījums atgādina psihedēlisku farsu, kurā nesaraujami savijušies apmāns un pašapmāns. Šajā pasaulē nav skaidru labā un ļaunā līniju, nav kontūru: tukšie saukļi, nekontrolētās vēlmes un morālā ambivalence ir radījuši globālu apjukumu, kurā visi ir nelaimīgi, bet trūkst ienaidnieka, ko vainot. Šādi Atvuda atkal demonstrē savu talantu – viņas distopija nav ļaunās korporācijas, mākslīgās kontroles mehānismi vai pasaules digitalizācija, bet – gandrīz bibliskā intonācijā – maldīšanās miglainajā Ēdenē bez ļauna un laba atzīšanas koka, bez Dieva un pat bez čūskas. Taču arī šajā ceļojumā pa dvēseles krēslas zonām rakstniece spītīgi turas pie virsrakstā izteiktās aksiomas. Sirds, tātad mīlestība, lai cik nonivelēta, pārprasta, izkropļota, tik un tā aizies tad, kad nebūs palicis vairs nekā cita. Un tajā varbūt, tikai varbūt slēpjas glābiņš. Tomēr lasītāja paša ziņā ir spriest, vai dažādi interpretējamais noslēgums ir patiess vai arī – tikai ironisks rakstnieces atvadu smaids.