Džona Banjana (1628– 1688) alegoriskā romāna Svētceļnieka taka pirmpublikācija latviešu valodā neapšaubāmi ir kultūras notikums. Interesanti, ka šis darbs netika tulkots atmodas laikā, kad tulkoto literatūru pārplūdināja dažādi, arī visai apšaubāmas kvalitātes kristīgas ievirzes teksti, bet gan tagad, kad daudziem nacionālā pacēluma raisītais garīgums jau ir visai apsūbējis.
Iznākšana no grēku purva
XVII gadsimta alegoriskais teksts XXI gadsimta modernajam lasītājam – vai nav par daudz prasīts? Atšķirībā no angliskās kultūrtelpas, kur Banjana hrestomātiskais darbs tiek ja ne gluži iezīsts ar mātes pienu, tad vismaz ir neatņemama pamatizglītības sastāvdaļa, Latvijā par šo romānu būs dzirdējusi krietni mazāka daļa. Tāpēc iesākumā – daži fakti par autoru un pašu romānu.
Pavadījis jaunību, kā pats uzskatīja, grēku purvā (šķiet, lielākais grēks to vidū bija dejošana un lamāšanās), Banjans nepilnu divdesmit gadu vecumā piedzīvoja dievatklāsmi, kas robežojās ar pārdabisko, un sāka intensīvi studēt bibliskās doktrīnas par grēku un pestīšanu. Kamēr jauneklis ar to nodarbojās privāti, nevienam nebija nekādu iebildumu, taču tad Džons ķērās pie sludināšanas un pēc vairākiem arestiem nokļuva cietumā par dievkalpojumu noturēšanu bez anglikāņu baznīcas atļaujas. Tieši ieslodzījumā Banjanam radās ideja sarakstīt viņa visu laiku slavenāko darbu – Svētceļnieka taka (oriģ. Pilgrim’s Progress); ir versija, ka arī pats darbs tapis cietumā. Ticis brīvībā, Banjans kļuva par tautas iecienītu mācītāju un aktīvi sludināja līdz pat savai nāvei.
Kaut gan Banjans sarakstījis ap sešdesmit grāmatu, tieši Svētceļnieka taka izpelnījusies vislielāko popularitāti (jāpiemin, ka latviskajā tulkojumā iekļauta tikai romāna pirmā daļa). Romānā attēlots Kristieša ceļš no grēka dzīves Iznīcības pilsētā līdz pat svētlaimes sasniegšanai kā dēkains ceļojums, kurā Kristietis izdzīvo visdažādākos dvēseles stāvokļus, sastop gan uzticamus ceļabiedrus, gan slikta padoma devējus, cīnās ar savu kaislību un alegoriskiem grēku iemiesojumiem un visbeidzot iegūst atalgojumu Debesu pilsētā. Banjans izcili pārzināja Svētos rakstus, un Svētceļnieka taka ir piebārstīta ar tiešiem un netiešiem Bībeles citātiem, kā arī pamācošām dzejas rindām. Par spīti tam, teksts ir dzīvīgi plūstošs – lasītājs ar interesi seko Kristietim fantastiskajos piedzīvojumos, brīžiem aizmirstot, ka šie piedzīvojumi ir paredzēti apcerēšanai garīgā līmenī. Kristietis grimst Nomāktības purvā, lavās garām mežonīgiem lauvām, nokļūst gan Nāves ēnas ielejā, gan Niecības tirgus amorālajā pilsētā, glābjas bēgot, kāpj augstos kalnos un balansē uz dziļu aizu malām. Tēlu attiecības un sarunas ir dabiskas – ir uzskats, ka daudzi varoņi balstīti reālos prototipos; Kristietis, protams, ir pats autors. Atbilstoši alegoriskā teksta prasībām Kristietis ceļā sastop arī dažādu tikumu un netikumu antropomorfos iemiesojumus, kuru funkcija ir izvērstos dialogos ar Kristieti pavēstīt kristīgās pamatpatiesības viņam un tātad – arī lasītājam.
Sodums "kušina" tulkotāju
Svētceļojums ir atainots līdz pat detaļām reālistiski, jo arī Banjana uztverē tas bija pilnīgi reāls ceļš. Autors raksta ar īsti puritānisku stingrību, nepieļaujot sava varoņa ceļā nekādas atlaides un bieži bargi sodot viņu ne tikai par nepaklausību, bet arī izklaidību un gluži cilvēciskām reakcijām – tās tikai kavē Kristieti sasniegt mērķi, uz kuru viņš tiecas ar kvēlu dedzību. Pēc Banjana domām, šāds un tikai šāds – aizmirstot pašam sevi, no visa spēka alkstot pēc dievišķā – varēja būt īsta kristieša dzīves ceļš. Autors tekstā ievieš arī daudzus "neīstos" ceļagājējus – Vieglprāti, Liekuli, Pasaulīgo Gudrinieku, Pļāpu, Formālistu u. c. –, kuru ceļš aprakstīts kā kļūmīgs un bieži ar bēdīgu iznākumu. (Daudzi no šiem ceļagājējiem atainoti mākslinieka Kaspara Zariņa veidotajās grāmatas ilustrācijās – portretos, kas lakoniski, bet trāpīgi notver katras sejas raksturīgāko izteiksmi.) Vienlaikus jāakcentē, ka Banjans reģistrē dažādos kristīgās dzīves emociju stāvokļus ar dziļu psiholoģisko pamatotību, līdz ar to darbu var uztvert arī kā psiholoģisku līdzību.
Ja kādam rodas vēlme mazliet pabrīnīties par autora "taisnvirziena domāšanu", jāatceras, ka Svētceļnieka taka ir XVII gadsimta Anglijā valdošās puritāniskās domas atspulgs, turklāt radusies laikmetā, kad vienīgais literārais darbs, kas ar to spēja sacensties, bija Džona Miltona Zaudētā paradīze. Vēl bija tālu līdz XIX gadsimta romānistiem, kuri pret saviem varoņiem izturējās žēlsirdīgāk, vēl bija tālu līdz gotiskajam un piedzīvojumu romānam, kas nekautrējoties aizņēmās detaļas un aprakstus no Banjana darba dinamiskākajām lappusēm, vēl bija jāgaida vairāki gadsimti līdz fantāzijas žanram, kas Svētceļnieka taku nevilcinoties iekļāva savā izcilāko darbu kanonā.
Milzīgs darbs ir ieguldīts grāmatas tulkojumā, atveidojot latviski XVII gadsimta pasvešādo izteiksmes veidu. Tulkotājs Didzis Meļķis atzīst, ka par ierosmi tekstu latviskot maksimāli dabiski kalpojis kāds, iespējams, mazāk zināms fakts iz mūsu pašu literatūras vēstures: "Banjans ir viens no stūrakmeņiem, ko [Dzintars] Sodums, lieliskais autors un tulkotājs, sakās licis savas valodas sapratnes pamatā. Tā kā man ir visdziļākais respekts pret Sodumu, viņa cieņa pret dižo angli ir bijis kušinājums liriskajām tieksmēm un pamudinājums uzticēties Banjana valodas vienkāršībai – tā ir labi, tā vajag, nepušķo. Svētceļnieka takai ir jābūt vienmēr aktuālam, mūsdienīgam tekstam, jo tāds nepārprotami ir autora, es teiktu, pat spītīgais nodoms. Man tas ir jārespektē, nekādi anahronismi un vecinājumi à la "redz, kāds mums te pagātnes mantojums" neiet cauri."
Banjana alegoriskais romāns ir atstājis dziļas pēdas pasaules kultūrtelpā. Svētceļnieka taku kā žanra apzīmējumu saviem romāniem izmantojis gan Čārlzs Dikenss, gan Marks Tvens, savukārt Nārnijas hroniku autors K. S. Lūiss pat sarakstījis savu versiju par Banjana darbu ar nosaukumu Pilgrim’s Regress. Taču šī darba ietekme iziet ārpus literatūras – piemēram, daudzi no romāna apzīmējumiem ir kļuvuši par sarunvalodas jēdzieniem. Marks Tvens reiz esot izteicies: "Klasika ir kas tāds, ko visi grib būt izlasījuši, bet neviens nevēlas lasīt," taču Svētceļnieka taka ir gana universāls darbs, lai būtu aktuāls arī XXI gadsimta cilvēkam. Jo, kā piebilst tulkotājs, "katrā jaunā dienā jau atkal esam krustcelēs un šaurais patiesības un jēdzīguma celiņš nav pašsaprotama izvēle".