Pret pirmo šī rudens Nacionālā teātra Lielās zāles pirmizrādi – Ināras Sluckas dramatizēto un iestudēto Aivara Freimaņa romāna Katls skatuves versiju – ir grūti izturēties neitrāli, tikai kā pret regulāru repertuāra vienību. Vairāki skatītāju gaidu enkuri gribot negribot šo darbu tur pie krasta, iespējams, neļaujot pilnīgi brīvi laisties tikai pa viļņu galotnēm.
Vispirms tā ir sezonas atklāšanas izrāde, ko allaž gribas uztvert kaut mazliet programmatiski – kā apliecinājumu konkrētā teātra tālākajām mākslinieciskajām ambīcijām un pašreizējai varēšanai. Šajā ziņā Katls ir vietā un laikā. Nacionālais teātris ir sācis sezonu ar vērienu, atbildību un trim pirmizrādēm vienlaikus, lielajā zālē dodot telpu vēsturiskam tautas likteņstāstam, savukārt mazajos spēles laukumos – izteikti laikmetīgai dramaturģijai. Līdzīgi kā Liepājas teātris ar intriģējošu troksni startē ar nacionālu mūziklu un Valmieras teātris ar simbolisku jauna aktieru kursa uznācienu divās ansambļa izrādēs.
Fakts, ka pagājušajā sezonā Katls ar citu radošo komandu līdz pirmizrādei netika, jaunajam Katlam varbūt pat palīdz – daudzi gribēs redzēt, kas tad "tāds" tur ir. Cita lieta, ka divreiz vienā upē ne... pat ja kāpēji ir citi, ūdens var būt jau aiztecējis.
Tomēr galvenais Ināras Sluckas jaunās izrādes izaicinājums šoreiz tiešām ir apjomīgais literārais materiāls un tā autors – kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis ar savu īpašo un nesalīdzināmo māksliniecisko valodu – un Katls kā viņa pirmais romāns un vienlaikus pēdējais radošais darbs vispār.
Skarbais poētisms
Romāna struktūra izrādei palīdz tikai vienā aspektā. Dalījums nelielās nodaļās jeb stāstos ļauj šo principu saglabāt epizožu montāžā uz skatuves. Viss pārējais skatuvei ir tik neizdevīgi, cik vien var iedomāties. Plašs, satīklots personāžs, kur Kurzemes jūrmalas Aizsilciema ļaudis ir savstarpēji satinušies paaudzēs, kaimiņos, kara un likteņa biedros, mīlestības un nodevības attiecībās. Detalizēti konkrēts, ļoti juteklisks, sasmaržojams, sagaršojams un visādi citādi gandrīz fiziski sajūtams un vizualizējams Kurzemes vides un cilvēku tēlojums, kur nozīme ir gan no kalendāra izplēstai lapiņai, gan siekalu samitrinātam ķīmiskajam zīmulim, gan piesnigušam mežam, gan siltai jūrai, gan ķermeņa fizioloģijai baudas vai sāpju brīdī, gan pateiktam un uzrakstītam vārdam.
Aivara Freimaņa filmām raksturīgais skarbais poētisms un no stāstiem pazīstamā huligāniskā, parupjā humora izjūta (atzīstos, balsī smējusies esmu, lasot tikai divus autorus – Džeraldu Darelu par dzīvniekiem un Aivaru Freimani par kino) padara Katlu arī par aizraujošu lasāmvielu, ko viegli iztēloties uz ekrāna, bet gandrīz neiespējami – teātrī.
Nepielūdzamais ritenis
Režisore Ināra Slucka izvēlējusies konsekventu ceļu un pa to gājusi, pa malām neskatoties. Praktiski tukšas skatuves centrā mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis radījis lakonisku un anonīmu mājas sienu, kas kā milzu vēstures rats nemitīgi griežas, aiztslaukot vienu ļaužu grupiņu un uzstumjot nākamo. Sienā ir arī logs, pa kuru reizēm iespējams ieraudzīt kaut ko vairāk, gan skatoties zvaigznēs, gan kaimiņa guļamistabā.
Nepielūdzams ritenis, kurā viena ainiņa bezkaislīgi nomaina nākamo, vismaz vienā ziņā ir Aivara Freimaņa romānam pat ļoti tuvs tēls – varas, kas cita pēc citas iet pāri Latvijai XX gadsimta 40. gados, neprasa pēc individuāla cilvēka sirds vai prāta izvēlēm, tikai brutāli sagrābj aiz čupra un iemet tur, kur «vēsturiskā nepieciešamība » prasa. Tikai romāna autors saviem varoņiem piešķir izteiksmīgus un subjektīvus vaibstus, savukārt izrādē individualizētu raksturu īsti neiegūst neviens. Dramatizējumam lēkājot pa atsevišķiem romāna notikumiem, režisore gan iedod dažiem tēliem lielāku handikapu, tomēr pamatā izrādes pasaule ir konceptuāli atbrīvota no jebkā sadzīviska, reālistiski konkrēta un psiholoģisko attiecību izvērsums ir aizstāts ar Eduarda Liniņa izteiksmīgās radio balss ierunātiem romāna teksta fragmentiem, tādiem kā simboliskiem kopsavilkumiem un atsvešinošiem komentāriem vienlaikus. Cik daudz no tā top skaidrs skatītājam, kas romānu nav lasījis, neņemos spriest.
Totālā nevaronība
Pārprotamus signālus šoreiz raida citkārt Nacionālā teātra izrādēm tik oriģinālā vizuālā publicitāte Katla reklāmas materiālos. Aktieru Kārļa Reijera un Madaras Bores skaistās fotogrāfijas liek gaidīt mīlestības stāstu uz jūras un vēstures fona, kaut akurāt to izrāde (un faktiski arī romāns) nepiedāvā.
Aivara Freimaņa sižeta oriģinalitāte lielā mērā balstās galvenā varoņa Ingus Zuša jeb Ņurņika totālajā nevaronībā. Nodevību virknei, ko Ņurņiks pastrādā apbrīnojamā vieglumā, Aivars Freimanis rod pamatojumu vissīkākajās rakstura niansēs, bet uz skatuves Kārļa Reijera varonis ir interesants, uzmanību piesaistošs, tomēr tikai viens no vēstures rata smilšu graudiņiem. Pēc temperamenta viņš gan atšķiras no vienaudžiem – Madaras Bores spridzīgās Mairas, Ances Kukules prātīgās Zojas un Raimonda Celma bravūrīgā Nikas –, bet aktierim dots pārāk maz skatuves vielas, lai Ņurņika nodevības un nerealizētās kaislības anatomija kļūtu par izrādes galveno intrigu.
Dažbrīd vairāk gribas sekot atsevišķiem tipāžiem vīru un sievu "koru" grupās. Piemēram, Jura Lisnera un Jāņa Skaņa Ako tēvam un vectēvam, kas tik atšķirīgi, bet vienlīdz sāpīgi tiek galā ar dēla un mazdēla muļķīgo nāvi, Jura Hirša un Daces Bonātes Zutim un Zutienei, kuri organiski iemieso Aivara Freimaņa unikālo humora izjūtu – pat vismelnākais brīdis var negaidīti izgaismoties smieklīgs. Pārliecinoši sev atvēlēto dramatisko tuvplānu izmanto arī Egils Melbārdis sarežģītajā Alberta Sniedzes lomā.
Mērķis ir sasniegts
Kopumā iestudējums konceptuāli krāsots lieliem vēzieniem, kur svarīgas ir pazīstamas zīmes, bet vienlaikus tomēr mulsina zināma nevērība pret detaļām. Darbība notiek piejūras ciemā, kurā «ir tikai viena iela», bet Marijas Ulmanes veidotie kostīmi drīzāk liek domāt par nenosakāma laikmeta pilsētniekiem. Vācietis uz skatuves tiešām runā vāciski un krievs krieviski, savukārt Kurzemes latvieši un lībieši – kā nu kurais (konsekventi kurzemnieku intonācijas pirmizrādes vakarā noturēja tikai Kārlis Reijers un Juris Hiršs).
Atsevišķas izrādes ainas kā kinokadri iespiežas atmiņā: ebreju un latviešu sieviete ar meitenīti pa vidu, elegantais čekists, kurš bez piepūles dabū savā pusē kārtējo latvieti, pagarais un izteiksmīgais Aivara Freimaņa dokumentālās filmas Krasts fragments... Bet tās ir tikai atlūzas no kādas veselas pasaules, kas kaut kur aiz izrādes "sienām" gan it kā ir, bet īsti, līdz būtībai tomēr redzama netop.
Aivars Freimanis neglaimo latviešiem nevienu brīdi. Arī izrādē tās epizodes, kurās atklājas latviešu pašu izcenšanās pie svešām varām, ir īpaši akcentētas. Gan ebreju šaušana, gan ar nacionālo partizānu nosaukumu aizmaskēta brutāla slepkavošana izrādē notiek, vairākkārt pavēršot automāta kārtas pret skatītāju zāli. Tik tieša izrādes veidotāju prasība pēc kolektīvās vēsturiskās vainas uzņemšanās gan instinktīvi drīzāk raisa pretreakciju, bet mērķis laikam ir sasniegts – iekšējs diskomforts rodas, un jādomā ir. Tomēr, lasot romānu, jādomā bija vairāk.
Katls
Nacionālā teātra Lielajā zālē 29., 30.IX, 10., 22., 31.X plkst. 19, 3.XI plkst. 18, 22.XI plkst. 19
skatītājs
elementāri
:)