Arī Latvijā zināmā amerikāņu dramaturga Treisija Letsa, Osedžas zemes autora, luga Linda Vista ir ironiski asprātīga skumjā komēdija ar kases gabala potenciālu par pusmūža krīzes piemeklētiem ļaudīm kaut kur Amerikā, Dienvidkalifornijā, vietā ar latviski pagalam neromantiski skanošo nosaukumu Linda Vista.
Iestudējuma vizuālās zīmes uzkrītoši stāsta, ka darbība notiek Amerikā. Ar šo izrādi Latvijas teātra scenogrāfijā debitē Amerikā dzīvojošais un strādājošais latviešu mākslinieks Artūrs Virtmanis, kura veidotās pārbīdāmās košās popārta sienas rotā arī izrādes varoņu tuvplāni. Tās gan brīvi transformē skatuves telpu, gan arī nepārprotami atsvešina skatītāja uztveri, jo bildes zināmā mērā pasaka priekšā, kas sekos. Intensīvie amerikāniskie kodi gan vizuālajās detaļās, arī precīzajos Janas Čivželes kostīmos, gan teksta atsaucēs uz noteiktiem sociālpolitiskiem aspektiem ir drusku uzbāzīgi, bet vienlaikus skatītāju nomierina, tā teikt, tas ir par kādiem viņiem, nevis mums. Un tā jau arī ir – Lindā Vistā neviens nabags nepaliek, pat ja tiek izmests no darba un pa sava dzīvokļa logu okeānu var redzēt tikai teorētiski.
Iekšējās brīvības virzulis
Sajūsma no grūtsirdības – tā mākslas kritiķis Vilnis Vējš nosauca savu recenziju par mākslinieka Artūra Virtmaņa izstādi (10 000) melanholijas šķautnes Rīgā 2012. gadā. Kaut ko stipri līdzīgu gribētos teikt par Alvja Hermaņa izrādi kopumā. Jo veids, kā Andris Keišs spēlē dzīvē strandējušā galvenā varoņa Vīlera cīņu ar melanholiju, tiešām raisa sajūsmu.
Totāla iekšējā pārtapšana bez ārējiem palīglīdzekļiem un iepriekšējo lomu atspulgiem. Trīsarpus stundas aktieris nenoiet no skatuves un katras ainas sākumā pārslēdzas uz neitrālu komentāru. Nekādas romantizācijas uz skatuves un vienlaikus absolūts līdzpārdzīvojums zālē. Vīlers ir sačakarējis visu, kas viņam bijis gan profesionālajā, gan privātajā sfērā, – no daudzsološa fotogrāfa kļuvis par vecu aparātu montieri, kurš nespēj vienoties ar šķirto sievu par alimentiem un ar dēlu pusaudzi pat nesarunājas. Tomēr šis sanīkušais lūzeris raisa neticamu empātiju. Galvenokārt laikam tāpēc, ka viņā ir saglabājies kaut kāds grūti definējams iekšējās brīvības virzulis. No vienas puses, gļēvums un padošanās, no otras – atļaušanās būt pašam, skatīties vecas, lēnas filmas, iestāties par tiem, kurus pazemo, vienvārdsakot, dzīvot tā… kā sanāk.
Treisija Letsa lugas struktūra veidota no spoguļsituācijām – vienas un tās pašas darbības vietas vai tipoloģiski līdzīgas norises atkārtojas vairākkārt, un tās maina tikai Vīlera atšķirīgā attieksme. Visuzskatāmāk šo principu uz skatuves atklāj divas vienīgās lugas un izrādes seksa ainas. Pirmajā gadījumā starp Andra Keiša Vīleru un Baibas Brokas Žilu norisinās lietišķa, abpusēji bezgala pieklājīga "pastumdīšanās", ko aktieri realizē nenoliedzami ļoti asprātīgi, taču arī tik atmaskojoši atklāj abu varoņu totālo vientulību, ka smiekli drīz vairs nenāk. Savukārt skatuves sekss ar Grietas Aminatas Diarras Minniju ir pilnīgi pretējs – neplānots, instinktīvs, bez paskaidrojumiem un atvainošanās, tāda trusīšu ņemšanās. Arī šī aina ir smieklīga un sižetiski visai paredzama, bet virsvērtību tai piešķir Andra Keiša nospēlētā sajūtu amplitūda – no pilnīgas iekšējas vienaldzības un tukšuma līdz gandrīz histēriskai sajūsmai, kad izrādās, ka intensīvas fizioloģiskas izjūtas kaut ko atdzīvina arī ķermeņa anatomiski nedefinējamajā zonā. Dvēselē.
Līdzīgi varētu sastatīt, piemēram, Vīlera dialogus ar Minniju un Sandras Kļaviņas Aneti ātrās ēdināšanas ieskrietuvē lugas sākumā un beigās vai liekulības tirgu ģimenes draugu saietos karaokes bārā un brīvdabas piknikā.
Trīs Vīlera sievietes
Gluži vienā elpā izrāde gan tomēr nenotiek. Diezgan ilgā ekspozīcija liek iešūpoties lēnām. Atsevišķas ainas iekrīt zināmā deklaratīvismā, jo Jāņa Skuteļa Pols, Elitas Kļaviņas Mārgareta un Gundara Āboliņa Maikls ir precīzi, koši, artistiski, bet tomēr tipāži, kuriem vairāk ir funkcijas loma – ar savu rīcību, reakciju vai tās trūkumu viņi tikai stimulē Vīlera lēmumus.
Toties principiāli būtiska ir visu triju Vīlera sieviešu skatuviskā eksistence. Trauslā, sievišķīgā Minnija ir Grietas Aminatas Diarras līdz šim labākā loma – izdzīvotāja ar dzelžainu gribu un maigu augumu, kaut arī pēdējā pagaidām ir vairāk. Sandras Kļaviņas Anetei piemīt silta un mierīga pašcieņa, pat ja pasaule tai ik pa brīdim iesper pa potīti. Visgrūtākais uzdevums izskatās kritis Baibai Brokai, kuras kompleksu māktās dzīves treneres Žilas skatuviskajā veidolā tomēr pagaidām redzami diezgan daudzi stereotipi un finālā ieskanas arī nevajadzīgi didaktiska intonācija.
Par laiku un vecumu
Alvis Hermanis kādā intervijā šī gadsimta sākumā teica, ka latviešu kritiķi vienmēr iekrīt sentimenta lamatās. Jāpiekrīt vien ir. Kad izrādes finālā Andra Keiša Vīlers fotografē Sandras Kļaviņas Aneti, sentimentālas atmiņas par šī bezgala pievilcīgā skatuves pāra daudzo seno izrāžu mīlestībām uzvilnī ar joni. Ne tāpēc, ka tagad vērojamais būtu kaut kas jau redzēts. Drīzāk tieši otrādi – krāsas ir citas, bet diez vai jebkad XXI gadsimta JRT vēsturē tik daudz būtu bijis jādomā par laiku un vecumu kā šajā rudenī, kad daļa ansambļa (kādreizējie jaunieši) izkliedēta, uz sliekšņa stāv cerību pilni citi jaunieši, bet teātra vadītājs atgriezies mājās pie savas trupas zelta kodola.
Pirms vienpadsmit gadiem izrādi Klusuma skaņas Alvis Hermanis un viņa aktieri veltīja savu vecāku jaunībai un Andris Keišs ar Sandru Kļaviņu teatrālās 60. gadu parūkās uz skatuves bija samulsuši jaunlaulātie. 2018. gadā top izrāde, kurā viegls sirmums un tāds kā dzīves nogurums nenovēršami pielavījies pašu aktieru ķermeņiem, un nu jau izrādes varoņi ir aktieru vienaudži kategorijā "45 plus", taču pārliecina un aizkustina arvien tāpat. Ne velti daudzo izrādē izmantoto muzikālo motīvu paralēlajā dramaturģijā par dominējošo kļūst pagājušā gadsimta 80. gadu grāvējs – grupas Alphaville hits Forever Young. Mūžam jauni.
Linda Vista
JRT Mazajā zālē
6., 14., 15., 16.IX, 13., 14., 17., 18.X