Grāmatā Mēsls (filma gan saucas Zaņķis/Filth, bet par "zaņķi" tomēr nesauc cilvēku – cinisku pretekli policistu) darbojas un runā tārps. Cērme, kas rakstniekam Ērvinam Velšam ir Edinburgas policista Brūsa Robertsona alter ego jeb iekšējā balss. Cērmes apziņas plūsma ir tas latviešu politiķu aprindās folklorizētais "skaistums, kas nāk no iekšām", šoreiz burtiskā formā.
Likuma sargs Robertsons pats ir sabiedrībai bīstams sociopāts, alkoholiķis, narkomāns, slēpts transvestīts un sadomazohistisku rotaļu cienītājs seksā. Mēsls. Ciniķis, par kuriem jāpabrīnās – kā tādus zeme nēsā? Viņš ņirgājas ne tikai par Edinburgas noziedznieku vardarbības upuriem, kurus viņam, kaut formāli darba pienākumus pildot, vajadzētu aizstāvēt, Robertsons regulāri apņirdz pat savus kolēģus – provocē naidu, publiski apsmej jaunu kolēģi geju, māca korumpēties, lai priekšniecība nemana, stučīt, uzpirkt lieciniekus un tā tālāk. Pilns nelieša komplekts. Līdz kādā brīdī Brūss apkārtējo pasauli sāk uztvert kā izgāztuvi, kur vien skaties – vieni cūku purni. Jo rūdītais narkomāns Robertsons atrodas puskomatozā saldēta dārzeņa stāvoklī, delīrijā.
Normunda Naumaņa recenziju filmai Zaņķis lasi 5. decembra KDi!