"Klausās, skuķi!". Filmas Nekas mūs neapturēs recenzija

Rets gadījums, kad apcerējumu par filmu gribas sākt ar tās nosaukumu, jo tas daudz ko izskaidro. Ja iedziļināmies konstrukcijā "Nekas mūs neapturēs", tā šķiet visai maz saistīta ar šo konkrēto stāstu par jaudīgu mūzikas producentu un viņa trim sievietēm, jo nekāda "mēs" tur nav, – šajā četru tēlu attiecību samezglojumā katrs cīnās tikai par sevi, un jebkura epizode, kurā uz ekrāna ir vairāk par vienu varoni, sprādzienbīstamā koncentrācijā slēpj sevī pretrunas un cīņu par dominanci, lai par uzvarētāju kļūtu viens "es".

Labi pārzinot režisora Andra Gaujas filmogrāfiju, es drīzāk teiktu, ka šie «mēs» ir filmas autori – režisors un producents (kas nav mazsvarīgi) Andris Gauja, operators Aleksandrs Grebņevs un mākslinieks Jurģis Krāsons – pietiekami ambicioza komanda, kam pilnīgi dabiska ir vēlēšanās atstāt gan pēdas Latvijas kinovēsturē, gan iespaidu uz kinoskatītāju. Turklāt jau no paša filmēšanas sākuma arī publiskajā telpā projekts Nekas mūs neapturēs tika pieteikts ar mūsdienu filmai nebijušu producēšanas vērienu un mākslinieciskā risinājuma ambīcijām, ar milzu dekorācijām, kuras speciāli būvē filmas vajadzībām un pēc tam nojauc, ar īpašu uzmanību filmas vizuālajām kvalitātēm un skaņu celiņam.

Ļoti daudz no tā visa ir arī realizēts, izskatās un izklausās iespaidīgi un kaut kādā netveramā veidā arī attiecību samezglojumiem piešķir citu jaudu un vērienu, nekā būtu tad, ja šī "kaislību drāma" risinātos Ziepniekkalna 119. sērijas dzīvoklītī un kāpņu telpā, lai gan jāatzīst, ka dažos brīžos Madara (Kristīne Nevarauska) gan izskatā, gan rīcībā tomēr pārāk atgādina tēlu no glancēto sieviešu žurnālu stila lappusēm – pludmales piknikā vai brokastīs stiklotajā telpā.

Starp citu, Jurģa Krāsona uzbūvētais Ralfa Damberga nams man atsauca atmiņā anekdotisku situāciju Rīgas kinostudijas ziedu laikos, kad pēc filmas Kad bremzes netur (1984) no Dienvidkrievijas atnāca vēstule filmas māksliniekam – lūgums atsūtīt filmā redzamās privātmājas rasējumus un citus būvēšanas dokumentus, jo tieši par tādu māju vēstules autori jau sen esot sapņojuši, bet vietējie arhitekti neprot tādu izdomāt.

Trāpījums desmitniekā 

Atgriezīsimies pie tiem, kurus neapturēs. Režisors Andris Gauja (vienmēr līdz šim arī pats savu filmu scenārija autors) ar operatoru Aleksandru Grebņevu saticies jau pirms skaļi izskanējušajām Ģimenes lietām (2010), viņi kopā veidojuši dokumentālo filmu Viktors (2009), un tās uzstādījums arī bija diezgan šokējošs – filmas autori sekoja uz nāvi slimam jaunam vīrietim viņa dzīves pēdējos mēnešos, un cerība, ka Viktors varētu uzvarēt slimību, diemžēl nepiepildījās. Nākamās bija Ģimenes lietas, dokumentālā filma, kurā autori ne tikai izvēlējās šokējošu izejas punktu – brāļa un māsas incestuālās attiecības –, bet arī mudināja filmas varoņus izspēlēt vai izdzīvot dažādas autoru iedomātas situācijas, un šie paņēmieni degradētajā vidē brīžiem izskatījās visai manipulatīvi.

Jau tolaik intervijā Kino Rakstiem režisors Andris Gauja atzina, ka viens no viņa motīviem ir "paspārdīt sabiedrību", lai neaizmieg, – to viņš ieradinājies, strādājot par raidījuma Bez tabu producentu, kad bijis atbildīgs par to, lai katru dienu ēterā parādītos divi trīs "šokējoši stāstiņi".

Pēc tam tapa Andra Gaujas pirmā spēlfilma Izlaiduma gads (2014), un stāsts atkal šķietami šokējošs – skolotāja pārguļ ar skolnieku. Turklāt tajā brīdī kļuva skaidrs, ka režisoram un producentam ir arī ļoti svarīgi, lai viņa filma izpelnītos skatītāju ievērību (vai lai to vismaz pamanītu), – šis ir pirmais un ļoti veiksmīgais partizānu mārketinga gadījums Latvijas kinovēsturē, filmas reklāmas kampaņa tika būvēta ar oriģinālām, atraktīvām un lētām metodēm, apliecinot izdomu un ambīcijas.

Šis ieskats režisora un operatora filmogrāfijā domāts tādēļ, lai rezumētu – šai komandai ir svarīgi uzņemt filmas, kuras sabiedrība pamana, par kurām runā, varbūt pat šausminās, bet nepaliek vienaldzīga. Tādā ziņā filma Nekas mūs neapturēs ir trāpījums desmitniekā.

Lielā vilšanās

Šajā filmā viss ir veidots profesionāli un lai atstātu iespaidu – vērienīgās un arhitektoniski interesantās dekorācijas jau minēju, un operatoram Aleksandram Grebņevam šīs dekorācijas dod iespēju izmantot dažādus lieliskus rakursus un stikla atspīdumus attēla dažādošanai. Kostīmu māksliniece Līga Krāsone īpaši radoši, laikmetīgi un tēlam atbilstoši apģērbusi dumpīgo Emmu (Elza Gauja), un filmas mūzika, kurai tīri sižetisku iemeslu dēļ ir ļoti daudz vietas ekrāna laikā, šo vietu arī lieliski aizpilda, ļaujot kādreizējam mūzikas grupas Suņa stunda līdzdibinātājam Andrim Gaujam izpaust arī šo savu talantu.

Atsevišķi slavējams ir aktieru ansamblis – Andra Keiša un Kristīnes Nevarauskas piedalīšanās, iespējams, jau iepriekš tika plānota kā filmas lielais trumpis, taču precīzi savos tēlos ir arī abi "skuķi", Elza Gauja (Emma) un Dārta Stepanova (Alise), tikpat lieliskas visādas fona epizodes, īpaši jau ballītes viesis Juris Kulakovs, kuru laikam pieminēs vai visi recenzenti.

Un te nāk mana lielā vilšanās – man no sirds un ārkārtīgi žēl, ka visas šīs profesionālās prasmes, talanti un producēšanas vēriens ir ieguldīti stāstā, kas pašos pamatos ir tik dīvaini nelaikmetīgs, novecojušos stereotipos balstīts un kā no cita gadsimta smelts. Attiecības, kurās valda (vai grib valdīt) viens "riktīgs vecis", bet sievietes šim vecim tieši vai netieši glaimo, cīnoties par vietu viņam pie sāniem, savukārt cita citai gatavas acis izskrāpēt – tas taču ir tik… pat ne banāli, bet stulbi!

Bet tad es atceros Andra Gaujas filmogrāfiju un sāku saprast. Mierīgi var pat gadīties, ka viņam arī tāds attiecību modelis liekas stulbs, bet filma ar simbolisko nosaukumu Nekas mūs neapturēs ir laba iespēja paurdīt un pakaitināt sabiedrību – lai ņemas un vārās, lai kritizē klišejas un stereotipus, lai feministes vicina karogus un šķeļ zibeņus un lai skatītāju skaits aug. Jo atkal viena Latvijas filma, par kuru strīdas un runā, tas taču arī nav slikti!