Parunāsim par mīlestību, kas ne vienmēr ir vienkārša un viegla. Čehu rakstnieka Tomāša Zmeškala debijas romāns ar intriģējošo nosaukumu Mīlestības vēstule ķīļu rakstā (2008), kas ieguvis Škvorecka prēmiju un 2011. gadā – Eiropas Savienības Literatūras balvu, vēsta par dažādu politisko režīmu plosītās Čehoslovākijas vēsturi vienas – Černiju – ģimenes dzīves šķērsgriezumā. Romāna darbība aptver laiku no XX gadsimta 40. līdz 90. gadiem, bet stāstījums nav lineārs; tas lasītājam rada intrigu – salikt šo vēsturisko mozaīku kopā pašam.
Ļaunumu pētījums
Romāns Mīlestības vēstule ķīļu rakstā ārvalstu kritikā dēvēts par ļaunuma, tostarp gan organizēta, gan privāta, gan negribēta ļaunuma, pētījumu. Ļaunums tekstā patiesi tiek skatīts no dažādiem aspektiem, un bieži vien izrādās, ka melnais un baltais ir tikai divi pelēkā toņu gammas pretpoli. Kurš kuram dara ļaunu un kādu motīvu vadīts? – šī diskusija tekstā nenorimst ne uz brīdi.
Romāna centrā ir Jozefs, kuru 50. gadu sākumā – Čehijas komunistiskā režīma laikā – arestē it kā par pretvalstisku darbošanos; aresta iniciators ir viņa draugs Hineks Jānskis, kurš slepeni iekāro Jozefa jauno sievu Kvetu. Pēc desmit gadiem Jozefs atgriežas no apcietinājuma, un Jānskis anonīmā vēstulē dara viņam zināmu, ka visus šos gadus tam bijušas seksuālas un sadomazohistiskas attiecības ar Kvetu, turklāt Kveta tajās iesaistījusies labprātīgi. Vēstuli izlasījis, Jozefs salūst.
Romānā aprakstītie attiecību modeļi, protams, ir reālistiski, bet tos iespējams skaidrot arī asociatīvi. Hineka un Kvetas vardarbīgās attiecības ir līdzīgas Jozefa (un citu politieslodzīto) attiecībām ar saviem mocītājiem, no kuriem tie smadzeņu skalošanas rezultātā kļūst psiholoģiski atkarīgi – kā Kveta kļūst erotiski atkarīga no Hineka. Un varmācība rada varmācību – Jozefa un Kvetas meita Alice itin kā uzņemas vecāku pagātnes nastu: sadzīves vardarbības uzliesmojumā izirst Alices un viņas sākumā dievinātā vīra Maksmiliāna laulība, pieaug atsvešinātība starp paaudzēm. Mēģinājumi saprasties ir aizšifrēti – ietilpīgs simbols tam ir Jozefa rūpīgi atjaunotā jūgendstila laika vitrīna, ko tas kā izlīgumu pēc daudziem klusuma gadiem nes dāvināt Kvetai un pie kā piestiprina mīlestības vēstuli – simbolisks pretpols Hineka denunciācijas vēstulei – seno hetu ķīļrakstā – valodā, par kuru Jozefs interesējies abu iepazīšanās laikā un kura tāpēc simbolizē jaunības mīlestību. Ķīļraksts norāda – mīlestības valoda ir kodēta un grūti atminama. Viņi tiecas cits pēc cita – Jozefs pēc Kvetas un Kveta pēc Jozefa, Alice pēc abiem vecākiem un vīra mīlestības, viņas dēls Krištofs – pēc tēva un mātes –, bet visa tiekšanās ir aizslēģota ar vēstures un cilvēku nežēlības šifru, kas katru saprašanās vēsti pārkodē vai nu neizlasāmu, vai arī atšifrējamu par vēlu.
Varbūt Dievs ar bisi un vilki
Černiju ģimenes sāga tekstā savijas ar citiem stāstiem, kas sākotnēji šķiet kā no citas operas. Tie vēsta par savdabīgi sajukušu, ģeniālu konditoru ar zīmīgu vārdu – Svoboda ("brīvība") –, kurš romāna sākumā mēģina no marcipāna izveidot mirušās sievas figūru; tas padodas tik labi, ka viņu arestē par slepkavību, bet vēlāk nogādā psihiatriskajā slimnīcā. Tur Svoboda piedēvē sev virkni vēsturisko personību vārdu – Jēzus, Amenhoteps, Hitlers – un stāsta savam ārstam stāstus, atklājot svešas dzīves, kas it kā iemiesojas caur viņu; šie stāsti pieņem citu žanru – fantastikas, leģendas – iezīmes. Piemēram, antiutopiska trillera fragmentu atgādina stāsts par specdienestu centieniem no Berlīnē 1945. gadā atrastām bioloģiskām atliekām klonēt Hitlera dubultnieku; vīrieti jau no bērnības nemitīgi novēro, cenšoties izprast, vai "ģenētiskais" ļaunums reiz parādīsies arī klonā vai ne. Epizodes noslēgumā izrādās, ka ģenētiskais materiāls bijis nevis Hitlera, bet gan tā mirstīgās atliekas atradušā krievu zaldāta mats. Jautājums par ļaunuma saknēm līdz ar to paliek atklāts.
Romāna otrajā pusē, tuvojoties mūsdienām, skatījums uz ģimenes drāmu no iekšpuses sāk pārslēgties uz ārpuses skatījumu: divi šādi skatpunkti ir Kvetas simtgadīgā Annas tante, kura visu uzlūko no pagātnes – pirmskara – perspektīvas, un Alices ārzemju "brālentiņš" Jiržijs, kurš vēstulēs māsai ziņo par svešādās dzimtenes dīvainajiem paradumiem. Savukārt pēdējā ceturtdaļā sižets aizvirzās vēl plašāk, itin kā lasītāja perspektīva visu laiku tiktu celta augstāk, – Svobodas ārsts un Jiržijs apcer Dieva eksistences tēmu, par pamatu ņemot veco labo argumentu "kā Dievs var pieļaut ciešanas", ko ārsts apšauba, jo klīnikā sastapis pacienti, kura zaudējusi prātu šausminošā sadursmē ar vilkiem. Šī nodaļa šķietami nesaistās ar romāna pamattēmām, taču meža dzīvnieku/mežonības/varmācības tēmu, kas romāna pirmajā pusē tika risināta reālistiskā vēstījumā, nu jau simboliskā aspektā izvērš un paskaidro pēdējā nodaļa, kuras stāstījums atgriežas Jozefa jaunībā.
Bēgdams cauri mežam no kara šausmām, jaunais vīrietis ierauga neizprotamo – Čehijas mežā pastaigājamies eksotiskus dzīvniekus – žirafes, ehidnas, degunradzi. Skrējienā Jozefs nonāk kādā nomaļā mājā, bet tās saimnieks notur viņu par kareivi un iegrūž akā. Visa nodaļa risināta it kā mītiskā atslēgā – mežs kā leģendas vai pasakas vide, dzīvnieki, no kuriem viens ir arī mājas saimnieka aprūpē, norāda uz radīšanu, pirmsākumiem, sirmgalvis ar bisi varbūt ir tas pats Dievs, kura eksistenci iepriekšējās nodaļās apspriež Jiržijs un ārsts, savukārt Jozefa kritiens akā un izrāpšanās ir kā atdzimšana jaunā pasaulē, pasaulē pēc kara. Uz to, ka visu piedzīvojumu var traktēt fantastiskās kategorijās, norāda arī tas, ka atgriežoties Jozefs vairs nesastop nedz sirmgalvi, nedz arī redz neparastos dzīvniekus. Taču tā nav draudzīga pasaule, nav atjaunota Ēdene – ne jau velti sirmgalvim ir bise. Tā ir pasaule, kurā miers ir atjaunots tikai šķietami, – par to liecinās Jozefa, viņa bērnu un bērnubērnu turpmākā dzīve, kas beidzamās nodaļas noslēgumā tikai sākas. Ar neizteicami rūgtu ironiju izskan pēdējās rindkopas, kurās Kvetas māte pareģo Jozefam un savai meitai laimīgu dzīvi, jo šausmas, ko viņi pārdzīvojuši kara laikā, taču nekādi nevar atkārtoties.