Kamēr citi runā par «pasaules līmeni» frāžainā stilā vai min uzvārdus, kuru slava kaldināta vismaz pirms gadiem 20-50 un kuru māksla pa šo laiku kļuvusi tik dārga, ka tās vešana uz Latviju izmaksātu astronomiskas summas, kim? atgādina, ka pasaules līmenis top tieši šobrīd neskaitāmās pasaules vietās uzreiz, arī šeit, Rīgā. Tiesa, šāda pieeja negarantē, ka tieši kim? izstādītie jaunie un daudzsološie mākslinieki nākotnē veidos pasaules mākslas eliti, taču saglabā iespēju, ka pa kādam spīdeklim mēs varētu būt iepazinuši agrāk nekā citi. Lai tā būtu, čaklās kuratores kā bitītes vāc informāciju, iespaidus un sakarus visur, kur māksla notiek, un savus atklājumus regulāri izrāda visās trīs kim? zālēs. Pateicoties viņām, savus mākslas darbus Rīgā radījuši, piemēram, gan uzlecošie kaimiņvalstu talanti Flo Kasaeru un Žilvins Landzbergs, gan starptautiskā zvaigzne Niks Mauss. Un, protams, vesela buķete latviešu mākslinieku.Trīs gadu jubilejai, uz kuru aicina nepretenciozs plakātiņš pie izstāžu telpas ieejas (Dzeru uz jūsu veselību!), kim? izvēlējies izteikti dažādu mākslinieku kompāniju. Ļoti jaunā autora Indriķa Ģelža videodarbs Aklās skaņas ēkas 1. stāvā diezgan labi ilustrē jaunākās mākslas virzību: izjaucot priekšnesumu, kas tverams gan ar acīm, gan dzirdi, pa sastāvdaļām un atkal savienojot tās negaidītā kārtībā, mākslinieks vēlas pievērst uzmanību katrai atsevišķi. Uz trim ekrāniem redzami savos instrumentos «apģērbti» pianists un bundzinieks, kas atskaņo pieticīgu skaņdarbu, un akordeonists, kas neizdveš ne skaņas, jo roka iebāzta plēšās. Sirreālo priekšnesumu diriģē maestro monitorā un papildina izcili stilīgs fons.Arī Ivara Drulles tēlniecības izstādi Po žizņi (krievu val. - red.), kura uzskatāma par jubilejas ekspozīcijas smaguma centru, varētu raksturot kā ilustratīvu - labā un ne tik labā nozīmē. Pirmā ir burtiska: mākslinieks ilustrē citātus, frāzes, kas vēsta par smagām tēmām, tostarp antisemītismu parasto ļaužu ikdienišķajās domās. Liekas neticami, bet latviešu mākslā kopš neatkarības atjaunošanas neko līdzīgu neatrast. Ja kādam liekas, ka tēma nav aktuāla, jāaicina palasīt interneta komentārus vai ieklausīties līdzcilvēkos, kā to darījis Drulle. Atradīsiet pilnu spektru, sākot ar aizskarošiem jokiem un beidzot ar sazvērestības teorijām. Šokējoša ir ne tikai naidīgu izteikumu eksistence, bet arī iecietība pret tiem. Drulle tēmu padara atpazīstamu ar spoži komponētām figūriņu mizanscēnām un iespaidīgiem dokumentāliem tekstiem. Mazāk pārliecina vēsturiskas atkāpes un analoģijas, kas izpludina fokusu. Turklāt pavisam nelāgi ilustratīvs ir telpas aranžējums ar caurspīdīgiem plīvuriem, klavierēm un mūziku. Fašistu aizraušanās ar daiļajām mākslām ir jau pārāk daudz reižu apspēlēta kaut vai kino, sākot ar baleta ainu Kavāni slavenajā filmā Nakts portjē (1974) un nebūt ne beidzot ar Polaņska Pianistu (2002), lai šāds kontrapunkts izskanētu cik necik svaigi.Par ilustratīvu gan nekādi nenosaukt portugāļu mākslinieka Andrē Sūzas speciāli kim? veidoto instalāciju Satekpunkts, kas, kā liecina anotācija, «izstrādāta dialogā ar kuratori Margaridu Mendesu». Par ko bijis dialogs, no instalācijas nojaust grūti. To nepaskaidro arī «publikācija, balstīta ideju un attēlu apmaiņā», kartes formāta salocīta lapa ar melnbaltiem attēliem. Pat ļoti cenšoties uzminēt, kas kopīgs telpā izvietotajiem priekšmetiem, zīmējumiem, apkrāsotai kolonnai un skulpturālai tekstilijai, tas var neizdoties. Lai izjustu vēlmi šo darbu rūpīgi aplūkot un varbūt pat iegaumēt, jāvēršas pie raksta sākumā minētā argumenta - ka neviens nevar būt drošs, kurš mākslinieks pēc gadu gadiem būs ļoti slavens un kurš ne.
Laikmetīgās mākslas centrs kim? (saīsinājums no Kas ir māksla?). Trīs gadu jubilejas izstāde līdz 24. jūnijam. Maskavas ielā 12/1.