Ja tā – kurš Zālamans Latvijas teātrī būs spējīgs divos gados izcelt tikai vienu vārdu? Spēlmaņu nakts sāls ir pamanīt un izcelt kādu, bez kura izrāde nebūtu iedomājama. KDi, lai nezaudētu homo ludens garu (katrs taču saprot, ka īstens taisnīgums nav iespējams), "totalizatoram" uzrunāja trīs žūrijas darbā neiesaistītus teātra kritiķus. Balvas laureātus uzzināsim 27. novembrī
Normunds Naumanis
Ar pirkstu debesīs
Gada izrāde. Stratēģiski vērtējot, par gada izrādi nosaukšu Raudupieti Valmierā (tāpēc, ka svaigs klasikas – turklāt latviešu –, arī vizuāli intriģējošs iestudējums ar spēcīgu aktrisi centrā), taču šis darbs man neizprotamu iemelsu dēļ ir "diskvalificēts" otršķirīgo nomināciju lauciņā. Tomēr privāto simpātiju izvēlē jaudīgu konkurenci Raudupietei veido arī Vladislava Nastavševa (kurš vispār nav nominēts režijas balvai, lai gan režisoram pērnajā sezonā bijuši trīs profesionālas veiksmes stāsti!!!) Vecene Nacionālajā teātrī ar jaunu, līdz šausmu un smieklu krampjiem aizraujošu stilistiku, Indras Rogas fin de siècle haosa noskaņās radītais skumjais kafēšantāns Zojkina kvartira un Alvja Hermaņa Kabalas noslēpumi, kas svaigā formā un ar desmitiem kultūratsauču turpina "latviešu (ebreju) stāstu" tradīciju. Bagāta sezona.
Gada aktrise. Iekšupvērstā Elīna Vāne Raudupietē vai splīnīgā Kristīne Nevarauska Vējiem līdzi. Paradokss, bet bez šīm aktrisēm nebūtu arī pašu izrāžu.
Gada aktieris. Joprojām nevaru nosaukt vienu līderi. Emocionāli uzlādētus, atmiņā paliekošus, artistiskus tēlus gudri veidojuši Artūrs Skrastiņš (Finita la comedia! Dailē), Gundars Āboliņš (Kabalas noslēpumi JRT), Ivars Puga un Uldis Anže (Rudens Pēterburgā NT), Uldis Dumpis (Venēcijas tirgotājs NT), Kaspars Zvīgulis (Zudušo laiku citējot NT), Imants Strads, Kārlis Neimanis, Rihards Rudāks (Zojkina kvartira VDT), Andris Keišs (Tautas naidnieks JRT). Jābaksta ar pirkstu debesīs – lai labākais būtu Gundars Āboliņš par cilvēcisko un aktierisko varoņdarbu desmitos lomu vienā izrādē.
Gada prieks. Ka joprojām esmu dzīvs un reizumis rodas vēlme noskatīties dažu latviešu teātra režisoru jaunākos darbus. Patīkams notikums ir arī mūsu komandas darbs pie Teātra Vēstneša reanimēšanas. Laikmetā, kurā cilvēki cits citu nedzird, pārsvarā kliedz, nerespektē cita viedokli vai "sēž tīklos", zaudējot sakarus ar realitāti, tas nav maz.
Silvija Radzobe
Iededzina ilgas pēc kaut kā absolūta
Gada izrāde. Izdarīt izvēli šai pozīcijā ir visgrūtāk, jo, manuprāt, aizgājušajā sezonā ir trīs pilnīgi līdzvērtīgas izrādes – Zojas dzīvoklis Valmierā, Vecene NT, Stavangera Liepājā. Tās visas trīs mani ir pārsteigušas un sagādājušas aizrautīgu skatīšanās prieku. Tām visām, neskatoties uz atšķirīgo stilu, ir kaut kas kopīgs: fiziskās un metafiziskās pasaules paralēlisms. Šīs izrādes var uzlūkot arī kā neparastas komēdijas. Neparastums slēpjas apstāklī, ka tās iededzina arī ilgas pēc kaut kā absolūta un – rada skumjas. Jo skaidrāk nekā ikdiena liek apjaust, cik cilvēks ir nepilnīga, lai arī vitāla būtne. Un – cik dzīve ir noslēpumaina, pat bīstama, bet tik ļoti vienīgā mums dotā padarīšana. Tāpēc tās ir cilvēciskās komēdijas Balzaka izpratnē.
Protams, šī kritiķu aptauja ir spēle, jo balvu likteni jau izlems Spēlmaņu nakts žūrija. Ja es dodu priekšroku Zojas dzīvoklim, tad arī tāpēc, ka gribu iedrošināt Indru Rogu teātrī ķerties pie Zojas dzīvokļa autora lieliskā romāna. (Manas izvēles pamatojumu var uzlūkot kā joku, lai arī tas varētu būt domāts pilnīgi nopietni.)
Gada aktieris. Artūrs Skrastiņš – Podsekaļņikovs. Skatīties šo blakti, no kuras pārsteidzošā kārtā tomēr iztīstās cilvēks, ir viena vienīga bauda. Detaļu konkrētība, intonāciju precizitāte, smalka humora izjūta, reakciju neparedzamība... Aktieris savu psihofiziku pārvalda tādā mērā, ka atgādina pianistu, kurš klavieru vietā spēlē sevi, pie tam dara to brīvi un ar baudu. A. Skrastiņa Podsekaļņikovs ir piemērs tam, kā aktieris pilnībā valda pār lomu. Bet cik bieži mūsu teātros loma valda pār aktieri!
Gada aktrise. Elīna Vāne – Raudupiete. Aktrises talants un maksimāla cilvēciskā pašatdeve savienojumā ar izkoptu meistarību radījuši ko jaunā laika teātrī jau gandrīz vairs šķietami neiespējamu – liela mēroga traģēdijas varoni. Varbūt dīvaini skanēs, bet manās acīs E. Vānes Raudupiete ir noziedzniece, kas iedvesmo: ar tādām dzīves alkām, kam parasts cilvēks neiedrošinās. Viņa, gluži kā Mēdeja, ar savu dzīvi un nāvi met izaicinoši neatbildamu jautājumu debesīm – kāpēc nav iespējams savienot sievietes laimi ar mātes pienākumu.
Gada prieks. Liepājas teātra radošā augšupeja. Jaunā, profesionāli labi sagatavotā un saliedētā trupa iepriecina gan ar jaunības entuziasmu, gan ar prasmi stilā izturēti veikt visatšķirīgākos un sarežģītākos uzdevumus – no absurda groteskas (Stavangera) līdz mūziklam (Edīte Piafa). Daudzie kilometri no Rīgas līdz Liepājai vairs neliekas grūti pārvarami.
Maija Treile
Aktieru nominācija – vissarežģītākā
Gada izrāde. Tumšās alejas. Vladislava Nastavševa un meistarīgo JRT aktieru tikšanās teju tukšā telpā kļūst par visumu, kurā no tumsas piedzimst bezgalība – pa Buņina varoņu kaislību alejām izrādes gaitā aizvedot līdz ar prātu nepierādāmai, taču gluži fiziski kā kamols kaklā sajūtamai pārliecībai, ka – lai cik absurdas, groteskas, tuvas dzīvnieciskajam brīžiem būtu dažādas dzīves norises, caur tām realizējas Augstākā spēka klātbūtne. Turklāt izrādes forma reflektē par pašas teātra mākslas būtību. Tas viss turklāt apvienojumā ar lielisku humora izjūtu. Smiekli un asaras, vienlaikus emocijās nenoslīcinot arī intelektuālu baudījumu.
Gada aktieris. Kaspars Znotiņš lomās izrādē Tumšās alejas. Un Vilis Daudziņš, Guna Zariņa un Baiba Broka. Aktieru nominācija allaž bijusi vissarežģītākā, pirmkārt, tāpēc, ka Latvijā tiešām ir daudz augstākās raudzes aktieru, otrkārt, viņu darbu ir sarežģīti analītiski vērtēt un neiespējami pavisam abstrahēties no aktiera kā cilvēka ar noteiktu personību, ķermeni, balsi. Lai arī JRT četrotne ir tajā mākslinieciski profesionālajā līmenī, kur konkurence beidzas, šajā nominācijā (kas automātiski izslēdz abas aktrises), izvirzu Kasparu Znotiņu tikai viena aspekta dēļ – tāpat kā Daudziņš, būdams spēcīga individualitāte, viņš, pēc maniem novērojumiem, jūtīgāk atkāpjas no žilbinoša līdera pozīcijām partnerības kopībā.
Gada aktris. Elīna Vāne – majestātiskā un vienlaikus tik emocionālā kaislību mocītā un trauslā Raudupiete. Šajā lomā aktrisei izdodas nobalansēt, neieslīgstot eksaltācijā, kaut risks ir ļoti liels. Psiholoģisko kaislību vēriens, kam partneri drīzāk ir nevis citi individuālo lomu tēlotāji, bet gan abi izrādes kori un pāri visam Reiņa Dzudzilo konceptuālā scenogrāfija, kas Raudupietes iekšējo pasauli konvertē telpiskā modelī.
Gada prieks. Kokles spēles novatores Laimas Jansones mūzika un darbošanās izrādēs 3/4 ūdens un Ornaments. Krustu krusti. Biežāk pamana to, kas liels, vērienīgs un skaļš. Tas, ko izrādēs dara Laima Jansone, ir gluži pretējs. Tradicionālā kokle tiek ieskandināta ar visdažādākajiem rīkiem, kas šķiet atrasti mājās, pažobelēs vai pat uz ielas, it kā visur savā ceļā viņa meklētu jaunas skanēšanas un izteikšanās iespējas. Laimai Jansonei izdodas vienlaikus saglabāt tradicionālās vērtības un iedot tām jaunu, laikmetīgu balsi. Un tas ir aspekts, kas aktuāls arī skatuves (un citos) mūsdienu mākslas procesos kopumā.